Monika Zīle: Pandēmijā atklājies valdības vājums, bet pie dzīvības to uztur tieši Covid-19 35
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gadījies dzirdēt mūsu valdības salīdzinājumu ar Bābeli – ministri runā katrs savā valodā, un cits citu nedzird. Taču tikpat labi iederētos analoģija ar Džeroma K. Džeroma grāmatā “Trīs vīri laivā” aprakstīto īru pudiņu pavārmākslas iesācēju izpildījumā: kad samests katlā viss iespējamais, foksterjers Monmoransijs atnes žurku.
To, protams, neizmantoja, bet vienalga pēc gatavā ēdiena baudīšanas pavāriem bija akmens māgā un nelaba sajūta. Gluži kā patlaban sabiedrībai, mēģinot saprast nesenos Covid-19 diktētā ārkārtas stāvokļa ierobežojumus.
Ka tādi nepieciešami, piekrīt iedzīvotāju lielākā daļa, bet aizliegumu tapšanas acīmredzamais haoss rada cilvēkiem bažas par ministru spēju darboties komandā.
Šķiet, esam liecinieki kārtējam dzīves absurdam: pandēmijā atklājies valdības vājums, bet pie dzīvības to uztur tieši Covid-19 – nav prāta darbs vētras laikā mainīt zirgus uz pārceltuves.
Drīkst jau mierināties secinājumā, ka visā pasaulē valdības patlaban izmisīgi cenšas apturēt jaunā koronavīrusa uzbrukumu un šādu situāciju pārvaldīšanā nevienam nav pieredzes – to iegūst, piedzīvojot negaidīto.
Taču just līdzi mūsu pašu Ministru kabineta (MK) dažbrīd absolūti nesakarīgajai rosībai traucē valdības locekļu dīvainais skatījums uz notiekošo, sevi pašu izslēdzot no atbildības par pieļautajām neizdarībām.
Tikpat grūti kā triju laivotāju vārīto pudiņu ir sagremot Ilzes Viņķeles paudumus 30. novembrī Latvijas Radio 1. Uzskaitījusi visus iemeslus, kāpēc ierobežojumi neuzlabo saslimstības ciparu, veselības ministre ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja, ka līdz pēdējam iebildusi pret valdības stratēģijas nepieciešamību krīzes apstākļos un arī viņas vadītā ministrija salīdzinoši mierīgo vasaru nav izmantojusi, lai sagatavotos spēcīgākajam pandēmijas vilnim.
Ir taisnība, ka stratēģijas dokuments nav panaceja un tajā uzskaitītās darbības var izrādīties liekas, atklājoties vēl nezināmām izpausmēm vīrusa iedabā. Taču ikviena stratēģija paredz arī manevrus jeb plānus B, C un D, ko valdība pavasarī mundri piesauca. Nu izrādās, ka tikai tagad laikam top pats pirmais.
Pastāvot globālām objektīvām problēmām, MK darbību papildus sarežģī visām mūsu valdībām blakus soļojošais komunikācijas lāsts. Krīzes apstākļos daudziem lēmumiem topot steigā, pietrūkst sabiedrībai viegli uztveramu un savlaicīgu paskaidrojumu par iemesliem un mērķiem.
Kā gluži dekoratīvs ķermenis šobrīd izskatās jau 2006. gada pavasarī tapusī Valdības komunikācijas koordinācijas padome. Tās izveidošanas mērķis bija “koordinēt ministriju darbību komunikācijas jomā, lai pilnveidotu sabiedrības informēšanas procesu par valdības un valsts institūciju darbu”.
Padomē ietilpst visu ministriju pārstāvji, tā pulcējas vienreiz mēnesī, pēdējā sanākšana notikusi 25. novembrī, ar pandēmiju saistītas aktivitātes patlaban neatradīsim. No valdības puses nav bijis tāda pieprasījuma.
Un kur lai rastos, ja ministru kopīgajā ķēķī joprojām trūkst šefpavāra apstiprinātas pudiņa gatavošanas receptes?…
Tā kā dzīvojam dažādu aizliegumu periodā, vērts atcerēties ebreju gudrībā pieminētos: vīrs nedrīkst skaļi nomelnot sievu – pats izvēlējies, nedrīkst lamāt bērnus – paša asinis, nedrīkst sūdzēties par savu māju – paša vaina, ka neesi mācējis to uzbūvēt labu.
Ja valsts ir mūsu kopīgais nams, tad nav godīgi vainot tikai celtniecībai salīgtos – paši atzinām par meistariem un paši turpinām maksāt algu, kaut sienas vietām šķības.
