Irstošie maisiņi 0
Rudenim domātos apavus ieliku Maximā pirktā EPI maisiņā un noliku sienas skapī. Pēc 1 vai 2 gadiem izrādījās, ka maisiņš sairis sīkās plēksnēs, kas lidinājās gaisā un lipa pie rokām. No tām varēja atbrīvoties, tikai rūpīgi rokas nomazgājot. Uz vēl nelietota maisiņa izlasīju, ka ar EPI piedevu ražotie var sairt divos gados, tādēļ tie mazāk piesārņo dabu.
Iedzīvotāji šādus maisiņus lieto atkārtoti. Kā zināt, cik laika atlicis līdz to sairšanai? Manuprāt, uz tiem obligāti vajadzētu norādīt izlaides datumu. Un vai sairušu maisiņu plēksnītes nav kaitīgas cilvēka veselībai, piemēram, ja nokļūst elpošanas ceļos vai pielīp pie rokām? K. Alekss Rīgā
Papīrā vairs nesaiņo
Lai gan lielveikalos piedāvā iepirkumu maisiņus, ko dēvē par dabai draudzīgiem, tomēr tikai daļu no tiem var tā saukt. Viena grupa tik tiešām ir dabai draudzīgie, kas noteiktos apstākļos sadalās un apkārtējai videi un cilvēkiem kaitējumu nenodara. Otrā ir iepakojums, kas sadalās tikai daļēji.
Lielākā daļa no mūsdienu iepakojuma materiāliem ir polimēri, kas sintezēti no naftas produktiem. Apkārtējo vidi tie ietekmē divējādi. Pirmkārt, notiek polimēru ražošanas galvenās izejvielas – naftas resursu – strauja samazināšanās, un, otrkārt, palielinās cieto atkritumu kopējais apjoms. Polimēru materiāli ar laiku nonāk atkritumos, to sadalīšanās notiek relatīvi garā laika posmā – 100 gados un ilgāk.
Pārtikas produktu fasēšanai izmantotais polimēru materiālu kopējais apjoms ik gadu palielinās vidēji par 8 %. Šis iepakojums ir paredzēts īsam lietošanas periodam, tādēļ atkritumu apjoms atkarīgs ne tikai no to saražotā daudzuma, bet arī no izstrādājumu kalpošanas laika.
Pēdējā laikā ir krasi pieaugusi interese par dabai draudzīgiem jaunākās paaudzes iepakojuma materiāliem, kas veidoti no atjaunojamām izejvielām un kuri salīdzinoši ātri sadalās.
Sadalās tikai daļēji
Nav gluži pareizi maisiņus ar EPI marķējumu saukt par videi draudzīgiem, jo šis burtu savienojums liecina vien par to, ka iepakojums izgatavots no polietilēna ar oksidegradējamu piedevu. Tas nozīmē, ka gaisa klātbūtnē šī piedeva polietilēna struktūru padara nestabilu, tādēļ maisiņi aptuveni 18 – 24 mēnešos mikroorganismu, ultravioletā starojuma un temperatūras ietekmē sadalās mehāniski, veidojot sīkās plēksnītes un polietilēna putekļus, kas lasītāju tā izbrīnīja. Taču materiāls jau paliek tas pats – tātad vidē nonāk tās pašas kaitīgās vielas. Turklāt bažas ir pamatotas – Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehnoloģiju un zināšanu pārneses centra vadītāja, iepakojuma pētniece Sandra Muižniece-Brasava apstiprina, ka šie putekļi ir kaitīgi! Kaitīgāki vēl par veseliem maisiņiem! Protams, ir jāņem vērā, ka cilvēku imunitātes sistēmas atšķiras, un, kas vienam ir kaitīgs, otram var būt pilnīgi nekaitīgs.
EPI piedeva nodrošina maisiņu acīm redzamo sadrupšanu, bet nenotiek materiāla bioloģiskā sadalīšanās, līdz ar to polimēra gabaliņi paliek augsnē un gruntsūdeņos.
Arī apzīmējums TDPA (saīsinājums no angļu valodas – totally degradable plastic additive) liecina, ka maisiņa izgatavošanā izmantotajam polimēram pievienota piedeva, kas laika gaitā nodrošina materiāla mehānisku sairšanu putekļos, kuri paliek vidē, bet bioloģiski nesadalās.
Ir daudz pētījumu, kas apliecina, ka šādi it kā videi draudzīgie maisiņi pilnībā tomēr nesadalās, un līdz ar to ir risks, ka arī nākamās paaudzes izjutīs iepakojumu daļiņu ietekmi uz savu veselību. Bet to zināsim tikai pēc vairākām paaudzēm, tāpēc pašlaik nevar simtprocentīgi apgalvot, ka šie materiāli ir bīstami cilvēku dzīvībai. Tiesa, to, ka šie produkti nav dabai pilnīgi draudzīgi, pierāda fakts, ka Latvijā kopš 2009. gada dabas resursu nodoklim ir ieviestas atšķirīgas likmes šīs kategorijas materiāliem.
No dabīgiem materiāliem
S. Muižniece-Brasava uzsver, ka biodegradējams ir tāds savienojums, kas mikroorganismu (baktēriju, mikroskopisko sēņu) un fermentu darbības ietekmē sadalās par oglekļa dioksīdu, metānu, ūdeni vai jaunu šūnu biomasu un ko var novērtēt ar standarta testiem noteiktā laika periodā.
Iepakojumi, kas patiešām ir dabai draudzīgi, izgatavoti no cietes bāzes polimēriem (ieskaitot modificētas cietes kombinācijas), polilaktīdiem (biopolimēriem, ko ražo no graudiem), polihidroksialkanātiem (tos ražo ģenētiski modificēti mikroorganismi no cukura un pārtikas atkritumiem) un sintētiskiem biodegradējamiem polimēriem, ko iegūst no fosilām izejvielām. Tiesa, lai šie materiāli sadalītos, ir nepieciešams noteikts apkārtējās vides mitrums, skābums, augsnes un mikroorganismu klātbūtne u.c.
Biodegradējamo savienojumu maisiņi atbilstoši noteiktam standartam ir obligāti jāmarķē kā “OK Compost” vai “The Seedling” – dēsta zīmi savītas āboliņa lapas veidā.
