Māra Libeka: Rīgas Austrumu slimnīca finanšu bedrē, arī citām ūdens smeļas mutē 16
Slimnīcu nonākšana gandrīz līdz maksātnespējai nav nekas īpašs. Kad ūdens smeļas mutē, tad par to uzzina arī sabiedrība. Valsts lielākās daudzprofilu ārstniecības iestādes Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas vadība nesen publiskoja savu katastrofālo finanšu situāciju, kas uz pacientiem, kā stāsta valde, nekādu iespaidu neatstāšot. Toties atstās uz pašiem mediķiem, kuri tā arī nesagaidīs algas pielikumu un būs spiesti meklēt labākas iespējas ārpus Latvijas. Gribot vai negribot tas ietekmēs pacientu ārstēšanas kvalitāti.
Patlaban Austrumu slimnīcas vadība kopā ar Veselības ministriju meklējot risinājumu, kā izkulties no zaudējumu bedres, kas četru gadu laikā pārsniedz 24 miljonus eiro. Viens no variantiem esot palielināt pamatkapitālu, pārņemot no Veselības ministrijas Gaiļezera un Linezera slimnīcu zemi. Bet tas nevairos naudu pašai slimnīcai. Spriežot, ko darīt ar Linezera slimnīcu, iespējams, ka tur veidošot sociālās rehabilitācijas centru, bet klīst arī runas par privatizāciju.
Maksātnespējas draudi nav gājuši secen arī P. Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai. 2012. gadā, kad jaunā “Stradiņu” valde pārņēma vadību, skanēja vaimanas par slimnīcas kritisko finansiālo stāvokli. Toreiz valdes priekšsēdētāja Rūta Valtere, kura amatā tika ar veselības ministres Ingrīdas Circenes svētību, devās uz valdību ar prasību piešķirt 10 miljonus latu finanšu situācijas stabilizācijai un ar trešo piegājienu to arī saņēma. “Stradiņos” tāpat kā “Gaiļezerā” ir gan valsts galvoti kredīti, gan mediķu pieticīgais atalgojums. Līdzās tam visam radušās ķibeles ar jaunā “Stradiņu” slimnīcas korpusa celtniecību. Valsts attieksme pret Austrumu slimnīcu ir sasniegusi rekordu – to pacientu ārstēšana, kuriem ir smagas veselības problēmas, izmaksā pat 10 līdz 15 reizes vairāk, nekā tiek samaksāts no budžeta.
Jau gadiem slimnīcu galvenās rūpes ir saņemt atbilstošu samaksu par padarīto darbu, un pie tā nav vainojams ne bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš, kuru veselības ministrs Guntis Belēvičs nosauca par sliktu piemēru komunikācijai ar Austrumu slimnīcas vadību, ne arī kāds cits no augstās ierēdniecības. Tas, ka kalns nav pārkāpts ceļa sākumā, ir visu pie varas bijušo un esošo politiķu atbildība. Belēvičs sola rakt ar buldozeru, bet kur ir viņa palīgi? Manāmi tikai tie, kas rosās ministrijā, lai steidzīgi pārkārtotu abu lielāko slimnīcu valdes.
To, ka veselības aprūpes sistēma irst pa vīlēm, apliecina vēl kāds fakts – Daugavpils reģionālā slimnīca apsver iespēju atteikties no insulta vienības neirologu trūkuma dēļ. Kopš 2010. gada Latvijas stacionāros ārstēto pacientu skaits, kuriem diagnosticēts insults, būtiski nav mainījies – šī nelaime uzbrūk apmēram 8,5 tūkstošiem cilvēku gadā un viņiem ir nepieciešama operatīva medicīniskā palīdzība. Tikai neirologam ir tiesības veikt diagnosticēšanu un pirmajās četrās stundās nepieciešamo terapiju. Tiesa, speciālistu trūkumā nereti vaino vietējo pašvaldību un slimnīcu neizdarību. Nav dūmu bez uguns, taču fakts, ka speciālistu trūkst visās reģionālajās slimnīcās, rāda, ka problēmas ir valstiskā līmenī. Tas nav normāli, ka neatliekamās palīdzības automašīnas vairākas reizes nedēļā ved pacientus no Daugavpils uz Rīgu, lai slimnieki varētu saņemt lora vai cita reģionālajos centros nesameklējama ārsta palīdzību.
Kur ņemt naudu medicīnai? Eiropas Komisija iesaka iekasēt vairāk naudas no pievienotās vērtības nodokļa – Latvijā esot lielākā plaisa starp to, ko iekasē un ko vajadzētu iekasēt. Joprojām neesot izsmeltas iespējas iekasēt vairāk naudas arī no citiem nodokļiem. Tur atrastos rezerves arī medicīnai. Bet, kamēr par to tiek runāts vajadzības izteiksmē, tikmēr Latvija joprojām ierindojas otrā augstākajā vietā ES valstu vidū pēc darbspējīgu cilvēku (no 20 līdz 64 gadiem) mirstības rādītāja.
