Foto – Timurs Subhankulovs

Lielākā Jura Dimitera personālizstāde ir sen gaidīts notikums – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) to iekļāva savā izstāžu plānā vēl pirms rekonstrukcijas. Gaidot muzeja atvēršanu un apsolīto telpu, mākslinieks paspēja sarīkot divas dažādas izstādes. Pagājušajā gadā viņš parādījās ar nelielu skati galerijā “Daugava”, kur bija izstādīti viņa jaunākie darbi un pirmo reizi eksponētas dokumentālas fotogrāfijas. Bet pirms diviem gadiem Mūkusalas mākslas salonā Dimiteram notika pilnvērtīga personālizstāde “Leļļu teātris”, parādot publikai visus hrestomātiskos mākslinieka daiļrades periodus, tēmas un tēlus. Šobrīd LNMM lielajā izstāžu zālē ir skatāms abu iepriekš minēto izstāžu salikums, kas papildināts ar skicēm un objektiem, bet tik grandiozā mērogā, ka, šķiet, Jurim Dimiteram vairs nebūtu ko pielikt klāt.

Lasītākie

“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru

“Asaras acīs!” Tantiņas pie Matīsa kapiem tirgo puķu vainagus. Kāds izsauc policiju, bet viņa rīcība pārsteidz

“Latvija ir iegājusi Nāves spirālē! Ar čurainu lupatu jāpatriec!” Hermanis par politiķiem, kuri valsti ved uz “kapiem”

Lasīt citas ziņas

Dimiters ir no tiem māksliniekiem, kuriem patīk atkal un atkal atgriezties pie nejauši atrastiem tēliem, un, spēlējoties ar tiem, pakāpeniski veidot savu unikālu zīmju sistēmu. Priekškars ir viens no tādiem simboliem. Šai tekstilijai ir ļoti būtiska funkcija – iezīmēt robežu starp skatuvi un zāli, proti nosacītu, mākslinieciski konstruētu realitāti un reālo dzīvi, bet vienlaikus slēpt no skatītāja to, ko viņam nevajag redzēt. Neskatoties uz to, ka arī izstāde nosaukta “Priekškara paslēpes”, šķiet, ka šoreiz mēs stāvam tieši zem priekškara kā zem giljotīnas. Dimitera priekškars nav nolaists, lai būtu iespējams tajā slēpties, bet pacelts, lai dzīve ieraudzītu sevi uz skatuves no neparasta skatpunkta.

Pirmie darbi sagaida jau gaitenī pa ceļam uz izstāžu zāli. Dabas aizsardzības plakāts ar gulbja galvu, kas pārtop desā, kalpo ne tikai kā afiša vai izstādes reklāma, bet arī kā lakmusa papīrs, lai jau pašā sākumā pārliecinātos, ka vēl joprojām spējam uztvert šo tēlaino un aforistisko valodu. Turpat blakus izstādīts vēl viens darbs, kur uz sarkanā fona rakstīts “Mūsu darbs mieram”. Ja gribam, varam to uztvert kā ironiju par padomju aģitācijas paņēmieniem un ideoloģijas pārprodukciju, bet, no otras puses, šo lozungu var attiecināt arī uz visu māk­slinieka daiļradi, jo viņa uzdevums ir nevis izsmiet, bet, pārsteidzot skatītāju ar savu asprātīgo novērojumu, piedāvāt kopā padomāt par mūsu dzīvi. Tāpēc pārsteigums ir tik ļoti būtisks instruments Dimitera daiļradē, lai izstumtu skatītāju no intelektuālās komforta zonas, kurā, šķiet, visu redzam un saprotam.

VIDEO. Netālu no Viļņas lidostas avarējusi DHL kravas lidmašīna! Tā nogāzusies divstāvu dzīvojamās ēkas pagalmā, ir viens bojāgājušais

VIDEO. “Nav ko elpot. Viss ir dūmos.” Antaljas lidostā aizdegusies Krievijas pasažieru lidmašīna

Rīts sācies ar brāzmainu vēju! Kāds būs dienas turpinājums?

Izstādē arī viss sākas ar pārsteigumu. Septiņgadīgā Jurīša ģipša portrets, kuru veidoja viņa vecmāmiņa, slavenā tēlniece Marta Liepiņa-Skulme, un kuru pats mākslinieks vēlāk izkrāsoja. Apejot apkārt ieraudzīsim vēl vienu mākslinieka bērnības portretu, šajā gadījumā vectēva – Otto Skulmes – izpildījumā. Par portretu to var saukt nosacīti, jo, veidojot skici kādai daudzfigūru kompozīcijai, Otto Skulme savu mazdēlu gleznoja no mugurpuses ar pakausi pret skatītāju. Tomēr šie portreti izsaka ļoti daudz gan par ģimeni, kur izaudzis Jurītis, baudot īpašas intelektuālas un materiālas privilēģijas, gan par bīstamo lēmumu kļūt par mākslinieku, riskējot mūžīgi palikt, piemēram, savas mātes – Džemmas Skulmes – ēnā. Kā pierāda izstāde, mazais Jurītis izaudzis par mākslinieku, kura stilu un mākslinieciskās domāšanas manieri nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu.

Vairāk nekā trīssimt darbu dod izsmeļošu hronoloģisku pārskatu par mākslinieka daiļradi. Jau agrīnos zīmējumos skaidri iezīmējas interese nevis par telpu, bet atsevišķiem priekšmetiem, par cietu, bet plūstošu formu, kuru ietekmēja slavenā tēlnieka Ernsta Ņeizvestnija stilistika. Tomēr no sirreālistiski nenosakāmajām formām Dimiters ātri pievērsies tēmām, kas noteiks viņa daiļrades vektoru arī turpmāk. Politika un vara, valsts un indivīds, cilvēku attiecības, dabas vide un cilvēka vardarbība utt. Māk­slinieku interesējošās sociālās un politiskās tēmas zināmā mērā arī noteica, ka par galveno Dimitera māk­slas formu kļuva plakāts. Tradicionāli plakāts ir informācijas nesējs. Tos iznēsā, līmē uz stabiem un piesit pie durvīm, vienalga, vai tas ir politiska, sociāla vai komerciāla veida vēstījums. Plakātu kultūra 70. un 80. gados pēc būtības bija sirreāla, jo eksistēja nevis reālajā vidē, bet nosacītā, mākslīgi uzkonstruētā – izstāžu zāles – realitātē. Bet tik un tā pārsteidzoši, cik daudz asu novērojumu satur Dimitera plakāti, stāstot ne tikai par 70. un 80. gadiem, bet par mūžīgi aktuālajām problēmām.

Viegli ir paiet garām, vienaldzīgi noskatoties uz salauzto porcelāna tenisista figūriņu ar nosaukumu “Spēle beigusies”, kas atrodas starp divām uzgleznotām bļodām. Tomēr izstādes topogrāfijā šis niecīgais darbs iezīmē pāreju no sociālisma uz kapitālismu. Turpinot “spēlēties” ar vienkāršiem priekšmetiem, šā perioda darbos mākslinieks ieņem kreisi noskaņotu pozīciju, kritiski raugoties uz brīvajā Latvijā notiekošajām pārmaiņām. Diemžēl pēdējos gados Dimiters vairs neizsakās mākslinieciskā formā par mūsdienu sociāli politiskajiem notikumiem, bet tas nenozīmē, ka mākslinieks ir apstājies un viņu vairs neinteresē, kas notiek Latvijā un pasaulē. Vienkārši, kamēr mūs gāž no kājām informācijas straumes, viņš turpina peldēt kā forele pretējā virzienā – proti, darīt to, ko viņš asprātīgi darīja visu savu dzīvi. Viss. Izrāde beigusies. Jurītis neizies paklanīties – viņš aiz priekškara turpina spēlēt paslēpes.

Uzziņa

JURIS DIMITERS (1947)

Dzimis gleznotājas Džemmas Skulmes un aktiera Artūra Dimitera ģimenē, slavenās Skulmju dzimtas pārstāvis trešajā paaudzē.

Beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1965) un Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu (1973).

Kopš 20. gs. 60. gadu beigām vienlīdz aktīvi strādā vairākās jomās – glezniecībā, scenogrāfijā, grafikā, plakātā, fotogrāfijā.

Piedalījies vairāk nekā 200 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs, kur lielāko atzinību ieguvuši Jura Dimitera plakāti. Sarīkojis 20 personālizstādes.

Radījis scenogrāfiju Latvijas Nacionālajam teātrim, Valmieras drāmas teātrim un Dailes teātrim, kur leģendārie Kārļa Auškapa iestudējumi – Ādolfa Alunāna luga “Džons Neilands” un Artura Konana Doila “Šerloks Holmss” – kļuvuši par 20. gs. otrās puses teātra mākslas zelta klasiku.

AKTUALITĀTE

Piektdien, 9. decembrī, plkst. 17 LNMM galvenajā ēkā notiks ar Jura Dimitera personālizstādes tematiku saistīta Radošā darbnīca, ko vadīs māksliniece, muzejpedagoģe Baiba Sprance. Gaidīti pieaugušie un kā arī bērni no desmit gadu vecuma.