“Īrija ir ļoti pretimnākoša, šobrīd esmu savas dzīves laimīgajā oāzē!” Rakstniece Inga Puriņa stāsta, kā izbauda pandēmiju 6
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” sāk publicēt Ingas Puriņas romānu “Negaiss ābelēs”.
Romāns “Negaiss ābelēs” sākas ar ainu, kurā Edīte četrpadsmito reizi tur rokās negatīvu grūtniecības testu. Arī vīrs vēlas bērniņu, tomēr gatavs samierināties, kamēr Edīte būtu pat gatava adopcijai. Kad konflikts saasinājies, Artūrs izlemj braukt strādāt uz Angliju, bet Edīte nolemj pārcelties uz bērnības mājām. Tur, rūpējoties par pieklīdušu minkānu, viņa sastop pievilcīgo veterinārārstu Nameju…
Pati esat kuplas saimes māmiņa, un tai pavisam nesen pievienojies vēl viens dēliņš. Kā spējāt iejusties tādas sievietes pieredzē, kura netiek pie ilgi gaidītā bērniņa?
I. Puriņa: Man ir kupla ģimene, jā, bet neviens jau nezina, cik viegli vai grūti nācis katrs no bērniņiem. Šajā sakarā esmu piedzīvojusi visplašāko izjūtu gammu – sākot ar cerībām, to zaudējumu, ticības atgūšanu un lielo balvu – mazuli. Ja mazās dvēselītes, kuras nāk pie vecākiem, bet neveiksmīgi spiestas atgriezties tur, debesīs, sauc par eņģelīšiem, tad tāds eņģelītis stāv blakus katram manam bērniņam. Esmu atbalstījusi un tikusi atbalstīta no to stipro sieviešu puses, kam nācies to piedzīvot.
Būt mātei – tā ir mana dzīves laimīgā oāze, mana iedvesma un mans spēka avots.
Kad jūsu romāna galvenās varones vīrs aicina viņu braukt uz Angliju, Edīte izlemj palikt. Jūs kādā dzīves brīdī par mājvietu izvēlējāties Īriju…
Es ierados Īrijā pirms 15 gadiem. Sākumā man pietrūka daudz kā no Latvijas – tur palikušo draugu, ģimenes, tik banālas lietas kā īsta rupjmaize un tik nozīmīgas kā vairāk saules, sniega, kultūras pasākumu. Ar laiku sapratu, ka tas viss dabūjams arī šeit, Īrijā.
Ieguvu jaunus, fantastiskus draugus, mana ģimene atbrauc apciemot mani un es savukārt viņus – līdz pandēmijas sākumam tikāmies divreiz gadā, un tas nemaz nav tik slikti mūsu tehnoloģiju laikmetā, kad gandrīz katru dienu viens otru redzam arī videozvanos.
Rupjmaize nopērkama poļu veikalos, tāpat kā gana daudzi citi Latvijas produkti. Arī kultūras pasākumu, ko apmeklēt, ir gana, jo gadu gaitā valodu barjera ir zudusi, nekas netraucē doties uz kino, koncertiem, noskriet vienu otru mini maratonu, kas arī ir lielisks veids, kā iepazīt jaunus cilvēkus. Saule un sniegs gan nāk un iet, kad šiem tīk, bet pēdējo gadu laikā vasaras kļūst saulainākas un arī sniedziņš mūs šad tad apciemo.
Vērtīgākais ieguvums Īrijā – šeit satiku savu dzīvesdraugu. Terijs, īrs pēc tautības, prot parādīt Īriju, tās kultūru un cilvēkus ne no skatpunkta, kā latvietis vērtē īru, bet kā cilvēks vērtē cilvēku. Jūtos dvēseliski apdāvināta un bagāta, jo mūsu mājās sadzīvo divas kultūras – tātad ir divtik daudz ko pārrunāt, darīt un svinēt. Un, protams, esmu ieguvusi kuplu ģimeni – vīra māsu un septiņus vīra brāļus.
Pandēmija uzlikusi savu zīmogu visam pasaulē notiekošajam. Es pavisam nesen iedomājos, ka lielā mērā tagad visi jūtamies kā zīdainīšu māmiņas – ikdienas gaitas stipri ierobežotas, ceļošana, kultūras un sporta pasākumu apmeklēšana praktiski neiespējama.
Pandēmijas dēļ Īrijā ir pamatīgi ierobežojumi – loģiski, ka nevaru apciemot savu ģimeni Latvijā, kā arī viņi nevar apciemot mani. Mums palaimējās apprecēties pagājušajā oktobrī, tiesa gan, ar otro piegājienu, jo aprīlī paredzētās kāzas pirmā pandēmijas viļņa dēļ tika atceltas.
Oktobrī tika atļautas kāzas 25 cilvēku sastāvā, daļai ģimenes tāpēc nācās palikt mājās. Laimīgā kārtā mūsu liecinieki – māsa Kristīne un vecākais dēls Jānis – paguva ierasties tieši pāris dienu, pirms Latvija tika iekļauta to valstu sarakstā, kad ielidojušajiem nāktos pavadīt 14 dienas karantīnā.
Tā 13. oktobrī Terijs un es noslēdzām laulību brīnumjaukā gaisotnē, un es ieguvu jaunu uzvārdu Greja. Lasītājiem gan pagaidām palikšu zināma joprojām kā Puriņa. Jau īsu brīdi pēc mūsu kāzām tika pieņemti jauni ierobežojumi – atļaut kāzas vien sešu cilvēku sastāvā, tā ka varam sevi uzskatīt par veiksminiekiem.
Kādi šobrīd ir ierobežojumi Īrijā, cik viegli vai grūti jūsu ģimenei ar tiem tikt galā, ņemot vērā, ka līdz ar mazulīti ģimenē ir arī skolēni?
Pašreiz mums ir slēgts gandrīz viss – sporta zāles, kultūras iestādes, skaistumkopšanas saloni, liela daļa veikalu un skolas. Restorāni un kafejnīcas darbojas tikai ēdienu līdzņemšanai, atļautais pārvietošanās attālums vien pieci kilometri. Vīrs joprojām strādā, bet mana darba vieta slēgta jau kopš oktobra.
Es par to nežēlojos, jo Īrija ir ļoti pretimnākoša, bez darba palikušie saņem pabalstus, un es šo laiku varu izmantot ļoti lietderīgi – audzinot gadu un četrus mēnešus jaunu rakari, rakstot jaunu grāmatu un atbalstot mājskološanā divus tīņus, kas laikam gan ir grūtākais no uzdevumiem.
Mūsu bērni pieraduši pie mājas dzīves, ar draugiem tiekas virtuālajā vidē. Jaunākais dēliņš reti redzējis cilvēkus bez maskām, īpaši veikalos, bet iemācījies pazīt smaidu no acīm. Smaids paslēpts zem maskas, bet mazais smaida pretī!
Šeit, protams, visiem jāvalkā maskas, ko arī darām, jāievēro sociālā distance, kas arī izdarāms. Paši īri tāpat kā latvieši ir tādi, kas visu ievēro, un ir tādi, kas netic pandēmijas būtībai. Kopumā īri ir labvēlīgi noskaņoti pret valstī notiekošo, un tas saprotams, jo dzīves līmenis pandēmijas dēļ vairākumam būtiski nemainās.
