Īres līgumam jābūt rakstiskam 1
Uz godavārdu vien nevar paļauties
Visbiežāk cilvēki paši iekuļas nelaimē, vienodamies ar izīrētājiem tikai mutiski un piekrizdami maksāt viņiem skaidrā naudā, neprasot par to pretim nekādu apliecinājumu. Ja vēlāk viņu starpā izceļas strīds, kas jāizšķir tiesā, rakstiskam īres līgumam var būt liela nozīme, jo mutiskas vienošanās ir grūti pierādāmas. Mutiskās vienošanās, nepilnīgi vai kļūdaini noslēgtie īres līgumi ir galvenie iemesli īrnieku un izīrētāju strīdiem, kuri jāizšķir tiesās. Tiesu statistika liecina, ka aizvadītajos gados tiesās skatīto īres strīdu skaits pieaug.
Ielaisties mutiskās vienošanās ir riskanti arī izīrētājam. Ja īrnieks izrādās blēdis vai tāds, kurš, piemēram, tīšām bojā dzīvokli un īpašniekam piederošās mēbeles vai citu mantu, ar civilizētiem paņēmieniem no tāda ir grūti tikt vaļā. Bieži izīrētājs gan nemaz negrib noslēgt rakstisku līgumu, tāpēc ka tad īres ienākumi jādeklarē Valsts ieņēmumu dienestā un jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja, zvērināta notāre Sandra Jakušenoka iesaka īrniekam vispirms noskaidrot, vai izīrētājam vispār ir tiesības kaut ko izīrēt. Vienošanās par telpu īri var būt tikai rakstiska. Pirms ievākšanās īres telpās kopā ar izīrētāju ieteicams papildus uzrakstīt telpu pieņemšanas un nodošanas aktu. Tajā būtu jāieraksta: kāda ir īres telpu platība; kādā tehniskā stāvoklī ir telpas, mēbeles un labierīcības; elektrības, gāzes, ūdens skaitītāju rādījumi.
Kas jāraksta līgumā?
Īres līgumā var rakstīt visu, par ko vienojušās abas puses. Visus it kā šķietamos sīkumus iepriekš paredzēt, protams, nevar. Ko tomēr var, to drošāk ierakstīt īres līgumā. Piemēram, vai īrnieks var izmantot pagrabu vai citas palīgtelpas divriteņa vai citu sadzīves priekšmetu uzglabāšanai. Svarīgi vienoties, kurš pārbaudīs skaitītāju rādījumus.
Sandra Jakušenoka teic, ka diemžēl tikpat bieži īrnieki vieglprātīgi paraksta līgumus, kuru saturu nesaprot vai, vēl ļaunāk, pat nav izlasījuši līdz galam. Pret izīrētāju patvaļu vēlāk, protams, var cīnīties, meklējot aizstāvību Patērētāju tiesību aizsardzības centrā, Latvijas Cilvēktiesību centrā, policijā un tiesā. Taču šis cīniņš par savām tiesībām prasīs laiku, nervus un liekus izdevumus. Un galu galā var beigties ne ar ko. Tāpēc jebkurš rakstisks līgums pirms tā parakstīšanas ir rūpīgi jāizlasa.
Apskati caurules, izlūko apkārtni!
Interneta sludinājumus lasot, var rasties iespaids, ka izīrē tikai brīnišķīgus dzīvokļus labās vietās, turklāt nereti pat par vilinošu īres maksu.
Lietpratēji gan iesaka vispirms rūpīgi apskatīt dzīvokli. Vecajās, padomju laikos celtajās mājās vispirms būtu jāskatās, kādā stāvoklī ir santehnika un caurules. Ja to nav iespējams novērtēt pašam, uz apskati noteikti jāaicina līdzi kāds tehniski izglītots cilvēks. Gadās, ka par bojātajām caurulēm īpašnieks pieprasa īrniekam papildu maksu.
Vēl būtu vērts pievērst uzmanību, kādi ir kaimiņi citos dzīvokļos. Labāk visu trīsreiz pārbaudīt nekā vēlāk kost pirkstos.
Visdrošākais ceļš
S. Jakušenoka iesaka pie zvērināta notāra no-slēgt īres līgumu notariālā akta veidā. Tad zvērināts notārs – valsts amatpersona – gādās par līguma saturu, reizē izskaidros īrniekam un izīrētājam viņu tiesības un pienākumus.
Īres līgums notariālā akta veidā ir lielāka drošība īrniekam. Ja viņš nav pārkāpis līgumā ierakstītos pienākumus, tad viņu nevar izlikt no īres telpām agrāk par līgumā noteikto termiņu. Vēl labāk, ja īres līgumu reģistrē telpu īpašnieka zemesgrāmatā. Ja viņš pārdod dzīvokli vai namu citam īpašniekam, tad jaunajam īpašniekam būs jāpilda šajā īres līgumā ierakstītie noteikumi. Mājokļu īpašnieki gan negrib to darīt, tāpēc ka īpašumu ar zemesgrāmatā ierakstītiem īres līgumiem grūtāk pārdot. Nevienā likumā šāds izīrētāja pienākums turklāt nav ierakstīts.
Līgumu var slēgt arī privātā kārtā, tad tas neko nemaksā.
Īres līgumā noteikti jāieraksta:
* īres dzīvokļa numurs, izīrējamā platība, nekustamā īpašuma kadastra numurs;
* īres maksas apmērs;
* īres termiņš;
* izīrētāja un īrnieka uzvārdi un personu kodi, tāpat visu to personu uzvārdi un personu kodi, kas turpmāk dzīvos īres dzīvoklī;
* īrnieka un izīrētāja sazināšanās kārtība (adreses, tālruņi, e-pasti), pienākumi paziņot par izmaiņām tajā;
* īres telpu atbrīvošanas kārtība, kā arī tas, kādos gadījumos izīrētājam ir tiesības uzteikt telpas;
* telpu kārtējā remonta izdevumi, ja tādi būs nepieciešami, un kuram ir pienākums par tiem maksāt;
* telpu lietošanas mērķis.
Ja iepriekš par to bijusi vienošanās, īres līgumā būtu jāieraksta, kā, īres termiņam beidzoties, tas tiks pagarināts un kurš to piedāvās – izīrētājs vai īrnieks. Tāpat līgumā būtu jāparedz tiesības vai aizliegums īrniekam:
* deklarēt īres telpas kā savu pastāvīgo dzīvesvietu;
* izīrēt kādu no telpām citiem cilvēkiem;
* turēt īres telpās mājdzīvniekus.
Gan īrniekam, gan izīrētājam svarīgi vienoties par maksājumu kārtību. Tāpēc īres līgumā jāieraksta:
* kādos termiņos un kā īrnieks maksās par telpu īri;
* kādus komunālos pakalpojumus īrnieks izmantos, kādos termiņos un kā par tiem maksās;
* kurš maksās nekustamā īpašuma nodokli par telpām un zemi;
* kā īrnieks samaksās izīrētājam tā saukto drošības naudu un kāda būs tās atdošanas kārtība un termiņi.
Pieredze
Valda Liepājā: “Kamēr māte ilgstoši slimoja un pārcēlās uz dzīvi pie manis, viņas dzīvokli izīrējām. Negribējām neko īpaši nopelnīt – galvenais, lai īrnieki samaksātu dārgos apkures rēķinus ziemā un pārdesmit latus par īri, lai mammai palīdzētu kaut nedaudz segt zāļu izdevumus. Pieteicās ģimenīte – jaunā māmiņa ar dēlēnu priecīgi apskatīja dzīvokli, par maksu vienojāmies, taču viņa ieminējās, ka labprātāk iztiktu bez īres līguma. Jau pirmajā ziemā sākās problēmas – ģimenes galva bija zaudējis darbu, neesot ar ko samaksāt komunālos maksājumus, kur nu vēl par īri, turklāt bija piedzimis otrs bērns. Nākamajā ziemā atkal bija lieli parādi, bet ģimenei vēlreiz radās pieaugums. Tā kā dzīvokļa īpašniece bija mamma, nācās vien visu nomaksāt. Uz mūsu aizrādījumiem, lai jaunais pāris meklē citu dzīvesvietu, kur komunālie maksājumi būtu mazāki, abi ar katru reizi kļuva nekaunīgāki. Visbeidzot dzīvokli pārdevām un bijām “laimīgas”, ka vismaz tad izdevās pierunāt ģimeni dzīvokli atbrīvot.”
Viesturs Cēsīs: “Meklēju Rīgā īrējamu vienistabas dzīvoklīti par man reālu īres maksu, kaut vai pieticīgu un pašam remontējamu. Pēc sludinājuma devos skatīties mitekli, ko piedāvāja nama saimnieks. Dzīvoklis atradās simtgadīgas sešstāvu mūra mājas pirmajā stāvā, tajā bija iesākts remonts, un saimnieks mierināja, ka atliek vien pabeigt pēc savas gaumes, bet galvenās komunikācijas – ūdens, radiatori – esot kārtībā. Tualetē situācija gan šķita aizdomīga, jo bija redzami svaigi ūdens notecējumi. Saimnieks teica, ka tikai jāatrisina problēmas ar kaimiņiem, un steidzināja parakstīt īres līgumu uz gadu. Tā kā pats daudz ko protu, nolēmu piekrist, un sarunājām jau nākamajā dienā tikties ar nepieciešamajiem dokumentiem. No rīta tomēr nolēmu vispirms aprunāties ar kaimiņieni augšējā stāvā. Viņa uzreiz brīdināja, ka saimnieks esot ļoti negodīgs, nerūpējas pat par elementāru nama apsaimniekošanu un padarījis daudzu veco īrnieku dzīvi neizturamu, piemēram, kanalizācija ir bojāta jau pāris gadu. Viņa atslēgusi tualetes un vannas telpā elektrību, jo katru reizi, kad augšējie kaimiņi lieto tualetes podu vai vannu, lejā esošajiem daļa no kanalizācijas uzlīst uz galvas, jo stāvvads ir pušu. Viņa minēja, ka vairāki dzīvokļi dramatiski nolaistā stāvoklī (pat izdemolēti) tiek izīrēti acīmredzot ar aprēķinu, ka jebkurš normāls cilvēks veiks remontu, lai te vispār varētu dzīvot, bet pēc gada īres maksa tiek vairākkārt paaugstināta un īrnieks spiests meklēt citu dzīvokli. Devos pie saimnieka un jautāju, kad tiks nomainīts stāvvads, jo viņa īpašums šādi taču tiek bojāts. Viņš atcirta, ka nekas netikšot mainīts. Lai arī līgums jau bija sagatavots, to parakstīt atteicos.”
Vita Rīgā: “Noīrēju uz pusgadu samērā dārgu dzīvokli Rīgā, Vecmīlgrāvī. Izskatījās labā stāvoklī, taču jau pirmajā naktī lielā skaistā gulta izrādījās praktiski salauzta un gulēt tajā bija mokoši. Pēc pāris dienām no virtuves izlietnes ūdens vairs netecēja prom. Kad sazvanīju saimnieci, viņa izlikās izbrīnīta un teica, lai mēs izsaucot santehniķi. Ataicinātais meistars paziņoja, ka caurules nepareizi saliktas un būtu jāmaina. Arī kabeļtelevīzija un internets nedarbojās, kā solīts, nācās atkal meklēt kārtējo speciālistu, kurš noskaidroja vajadzīgos kodus, lai mēs varētu pieslēgties internetam. Ar pieejamajām televīzijas programmām, kas praktiski visas bija krievu valodā, bija vien jāsamierinās, jo pārslēgt līgumu uz mūsu vārda, izvēloties sev pieņemamos kanālos, saimniece neatļāva.”
Uzklausījusi Vivanta Volkova
