Irēna Romanovska: Kultūras galvaspilsēta kā tūrisma attīstības katalizators 0
Jūrmalas pašvaldība nupat nākusi klajā ar paziņojumu, ka kopā ar apkārtesošajām pašvaldībām – Tukuma, Talsu, Kandavas, Dundagas, Jaunpils, Engures un Rojas – gatavo pieteikumu, lai startētu konkursā un kļūtu par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027.
Ir izsludināts arī logo skiču konkurss un paziņots koncepcijas moto – “ARTērijas”. Pilsētas iedzīvotājiem bija iespēja piedāvāt savas idejas kultūras programmai, vairāki simti ideju arī tika iesniegtas.
Konkurenti Jūrmalai ceļā uz kāroto statusubūs nopietni: Liepāja, Cēsis, Kuldīga un Daugavpils; dažām pilsētām šis jau būs otrais mēģinājums. Viena Eiropas kultūras galvaspilsēta mums jau ir: 2014.gadā šo nosaukumu piešķīra Latvijas galvaspilsētai Rīgai un Zviedrijas pilsētai Ūmeo.Savukārt 2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas būs viena Latvijas un viena Portugāles pilsēta; trešā pilsēta/valsts tiks paziņota vēlāk.
Eiropas kultūras galvaspilsēta ir pilsēta, kurai uz vienu noteiktu gadu Eiropas Savienībā tiek dota iespēja uzlabot un popularizēt savu kultūras dzīvi, vietējo un starptautisko tēlu, izveidot jaunu kultūras infrastruktūru un veicināt tūrismu. Par pēdējo tad arī parunāsim.
Kā jau Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums vēsta, primāra šajā gadījumā ir kultūras dimensija. Kultūras galvaspilsēta – tā ir iespēja veidot pasaulē plaši izskanošas kultūras programmas, mākslas, mūzikas, teātra aktivitātes gan ar jau labi atpazīstamiem vārdiem, gan vietējo iedzīvotāju iesaisti, renovēt vai radīt jaunas kultūras izpausmes vietas, attīstīt pilsētvidi, kultūrai “izejot ielās, parkos un laukumos”.
Taču šādas vērienīgas darbības neizbēgami piesaista arī pilsētas viesu un ārvalstu tūristu uzmanību, tāpēc tūrisms vienmēr ir bijis šo pasākumu pavadošais faktors vai, pie veiksmīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas aktivitāšu plānošanas – turpmāka “pozitīvāblakne”.
Marseļas (Francija) kultūras galvaspilsētas pasākumos 2013. gadā piedalījās ap 8 miljoniempilsētas viesu un tūristu (salīdzinājumam: 2012. gadā Marseļu apmeklēja 4.1 milj.tūristu), tā piesaistīja investīcijas 600 milj. EUR apjomā un ieguva jaunus apskates objektus, tai skaitā godalgoto MuCEM.Vroclavu (Polija), kad tā ieguva Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2016.g. apmeklēja 5.2 mlj.tūristu ( salīdzinājumam: 2015.gadā – 1 miljons), Orhūsā (Dānija) 2017.gada kultūras programmā piedalījās 1200 starptautiski dažādu jomu mākslinieki.
2013.gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss un piesaistītā tūristu uzmanība ļāva Košicei mazsāpīgāk pārorientēties no līdzšinējās ražošanas uz tūrisma centrālo punktu visam Karpatu reģionam.
Arī tūrisma pētnieki, kā piemēram, G.Ričards ir norādījis, ka Eiropas kultūras galvaspilsēta ir kļuvusi par vispieprasītāko rīku urbānās vides reģenerācijai un veicināšanai, nodrošinot zīmolotu platformu tēla maiņai, kultūras atdzimšanai un jaunu darba vietu radīšanai.
Tieši saistībā ar Eiropas kultūras galvaspilsētu pārsteidzošajām un daudzveidīgajām kultūras programmām zināmā mērā tiek izmantots tāds jēdziens kā “transformative travel” jeb “pārveidojošais ceļojums”, kas ir ceļojums, kurā notiek ne tikai pārvietošanās no punkta A uz punktu B, atpūta, ēdiena un dabasskatu baudīšana, bet arī personīgā transformācija un garīgā izaugsme. Viens no tādiem personīgās izaugsmes katalizatoriem ir tieši kultūra tās visnegaidītākajās formās.
Attīstoties Eiropas kultūras galvaspilsētas konceptam, ar laiku parādījās nosacījums, ka projektiem, ko realizē šo statusu iegūstot, ir jāpalielina vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Vēlākajos gados tam pievienojās arī prasība veikt kompleksu Eiropas kultūras galvaspilsētas gada ietekmes novērtējumu uz pilsētas tālāko attīstību.
Kā divus veiksmīgus nelielu pilsētu piemērus varētu minēt Materu (Itālija), kura līdz 2019.gadam, kad kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu, bija pazīstama ar savām case grotte – jeb mājām alās un chiese rupestri jeb baznīcām klintīs kā UNESCO pasaules mantojuma vieta un Pafosu, pilsētu Kipras dienvidrietumos, slavenu kā reģionu, kur dzimusi un vēlāk pielūgta Afrodīte, Senās Grieķijasmīlestības un skaistumadieviete. Kādēļ tieši šie piemēri?
Pirmkārt abas pilsētas ir Jūrmalas līdzinieces pēc iedzīvotāju skaita, Materā ir 60 tūkstoši, Pafosā 35, bet ar piepilsētām arī ap 60 tūkstoši iedzīvotāju, abas ir iecienīti tūristu galamērķi, īpaši Pafosa un abas īpaši veiksmīgi izmantoja Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu, lai atrisinātu daudzas sasāpējušās pilsētasproblēmas.
Materas problēma bija tā, ka vienīgā pilsētas atpazīstamība bija UNESCO pasaules mantojuma vieta, kas aizēnoja visu pārējo, kas šeit bija ievērības un apmeklējumu cienīgs. Matera vēlējās izlīdzināt tūrisma plūsmu, sadalot to arī uz citiem objektiem, kā arī padarīt savas pilsētas tēlu pievilcīgāku jaunāka gadagājuma apmeklētājiem.
Matera iespējams bija arī pirmā no Eiropas kultūras galvaspilsētām, kas vispusīgi un neparasti mēģināja iesaistīt tūristus pilsētas dzīvē gan konkrētajā gadā, gan arī vēlāk. Kultūras pārveidojoši-nesteidzīgais tūrisms bija viens no Matera 2019 Eiropas kultūras galvaspilsētas koncepcijas pamatiem.
Kopā ar kultūras pasi izsniegtā pagaidu pilsonība, pat ja cilvēks Materā uzturējās pāris dienas, tika ieviesta ar mērķi pēc iespējas visus padarīt par Matera 2019 un tās kultūras programmas daļu, piedāvājot iesaistei arī noteikumus jeb 10 Materas pilsoņa baušļus, kā piemēram: ”Es klausīšos skaņās caur šeit dzīvojošo cilvēku vārdiem”, “Es vērošu un meklēšu šīs vietas un sabiedrības dvēseli”, “Es dalīšos ar gudrību, ko šī zeme man māca”.
Pateicoties Matera Alberga projektam mūsdienu māksla no muzejiem pārcēlās uz viesmīlības simbolu, vietu, kur satiekas vietējais un ceļotājs – viesu namu, alberģi, viesnīcu.
Savukārt asociācija ArtePollino, kas tika nodibināta jau 2008.gadā, lai veicinātu kultūras izaugsmi Pollino Nacionālajā parkā, Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā mūsdienu mākslas izpausmēs centās apvienot ikvienu: vietējo sabiedrību, skolas, kultūras biedrības, uzņēmējus, galveno akcentu liekot uz līdzdarbošanos un dalīšanos.
Pafosas sāpe bija līdzāsesošā Jaunā Pafosa (Kato Paphos), kurā ieradās un uzturējās lielākā daļa no tūristiem, kā arī strādāja gandrīz puse no pilsētas iedzīvotājiem. Tūristi turpat nakšņoja, izklaidējās, pusdienoja un vakariņoja un tikai maza daļa aizklīda līdz Vecās Pafosas piekrastei, bet vēl mazāka – līdz pilsētas centrālajai daļai. Pafosas uzdevums bija atklāt sevi jaunā gaismā gan vietējiem, gan viesiem un dažādot nodarbinātību.
Tā kā pilsētas kasebija diezgan patukša, liela daļa kultūras aktivitāšu tika ieplānotas zem klajas debess vai arī tika radoši izmantots arheoloģiskais mantojums: senie amfiteātri un dievnami. Trīs pilsētas galvenie laukumi apvienojumā ar municipālajiem dārziem tika pārveidoti par vienotu telpu kājāmgājējiem, tā izmainot gan pilsētas noskaņu, gan radot vēl desmitiem saistītu mazāku atraktīvu vietu un vietiņu.
Darbi pie laukumu pārveides ilga 2 gadus, piesaistot ES finansējumu 3 400 000 EUR apmērā no ERAF. Visas jaunradītās, kā arī atjaunotās vietas tika pasludinātas par “Brīvdabas kultūras darbnīcām”, kurās kultūras galvaspilsētas gadākā pilsētas iedzīvotājam, tā viesim bija iespēja līdzdarboties kultūras produktu radīšanā.
Vecpilsēta ne tikai piedzīvoja ēku atjaunošanu, bet arī tika pie dažādām mākslinieciskām izpausmēm gan grafiti, gan zaļo sienu vai citu mākslas darbu veidā, no kurām ievērību noteikti pelna Peace2Peace brīvdabas instalācija – visu Kiprā dzīvojošo tautību rokdarbnieces apvienojās kopējā projektā pie atjaunotā turku-kipriotu restorāna “Ibrahim’s Khan” izvietojot sienu no savstarpēji savienotiem sapņu ķērājiem, kā simbolu sapņiem par mieru un labklājību.
Nacionālais jautājums Kiprā bija un ir ne mazāk ass kā pie mums, kopš 1970.-o gadu vidū sala tika sadalīta starp Kipru un Turciju un daudziem nācās pamest dzimtās vietas, lai piemērotos jaunajam robeždalījumam.
2018.gadā no 4 miljoniem tūristu, kas ieradās Kiprā, 1.5 miljoni apmeklēja Pafosu. Šis rādītājs saglabājās arī 2019.gadā, neskatoties uz tūrisma operatora Thomas Cook bankrotu, kas ietekmēja Eiropas “saules un jūras”galamērķus. Tāds tas visticamāk būtu saglabājies arī 2020.gadā, ja tūrisma industriju nebūtu apstādinājis COVID-19.
Tas, ko Eiropas kultūras galvaspilsētas pretendenti Latvijā var mācīties no saviem dienvidu kaimiņiem: atrast kādu unikālu, līdz šim neviena neuzsvērtu akcentu kultūras laukā, veidot projektus, maksimāli iesaistot daudznacionālu sabiedrību, kā arī, risinot pilsētas iedzīvotāju vajadzības, tikt pie pievilcīga tūrisma galamērķa.
Viena no svarīgākajām lietām, ko var piedzīvot Eiropas kultūras galvaspilsēta ir pilsētas transformācija, kurai notiekot var mainīties gan pilsētas izjūta, gan tūrisma galamērķa akcenti. Tā ir joma, kur Rīgai savā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā īsti neveicās.
Cerēsim, ka gan Jūrmala, gan citi jaunie pretendenti būs mācījušies gan no pozitīvajiem piemēriem, gan no ne tik veiksmīgiem stāstiem un spēs savu iespēju izmantot par visiem simts!
