Irēna Romanovska: Eksāmens cilvēcībā 0
Autors: Irēna Romanovska
Rit 20.kara diena Ukrainā. Kādam tā ir tikai divdesmitā, bet tiem, kuri ir šķirti no tuviniekiem vai arī tiem, kas atrodas aplenktajās pilsētās, kur notiek karadarbība, katra diena droši vien izstiepjas gadu garumā, kur galvenais uzdevums pār-dzīvot un tad saplūst vienā pelēkā veselumā: karš.
Kaut kas, kam tu nevari sagatavoties, kaut kas, kas izmet tevi no ierastās dzīves, padarot no atzīta speciālista, vidusslāņa pārstāvja, talantīga sportista, praktizējoša ārsta par bēgli, cilvēku-nulli svešā valstī, kuram jāsadzīvo ar to, ka pēkšņi no pilnasinīga sabiedrības locekļa ir kļuvis par lūdzēju un pabalstu saņēmēju. Vai arī liek paņemt rokās ieroci, uzvilkt kamuflāžu un pievienoties brīvprātīgajām vienībām, lai mēģinātu apturēt ienaidnieku.
Ukraina izrādījās cietāks rieksts kā cerēja Krievijas Federācija un triumfālas parādes Kijevā vietā tagad notiek mīņāšanās ap Mariupoli dienvidos un Harkovu ziemeļos, dziestot desmitiem un simtiem kareivju dzīvībām un pārvēršot drupās vēl nesen rosības pilnās pilsētas un izraisot humāno katastrofu, kurā cieš tūkstošiem civiliedzīvotāju, īpaši sirmgalvji un bērni. Ukraina pretojas un cīnās ne tikai par sevi, bet arī visiem mums.
Kara bēgļu pieplūdums no Ukrainas Eiropā ir lielākais bēgļu pieplūdums, kāds ir bijis pēc II pasaules kara un, lai gan lielākā daļa bēgļu dodas Vācijas virzienā vai paliek kaimiņzemē Polijā, pietiekams liels skaits nonāk un vēl nonāks arī Baltijas valstīs un tas, kā mēs bēgļus uzņemsim, uzturēsim un atbalstīsim būs mūsu tautas eksāmens cilvēcībā.
Uzņemšanas eksāmenu mēs izturējām godam. Cilvēku atsaucība bija plaša un nesavtīga, daudzi bija gatavi ne tikai ziedot no saviem krājumiem, bet arī pirkt, braukt, organizēt un gādāt. Cilvēki piedāvāja labiekārtotas dzīvesvietas, neprasot par to maksu un bija gatavi pirmajā laikā nosegt arī komunālos izdevumus.
Ļoti lielu atbalstu sniedza ne tikai latvieši, bet arī, kā mēs dēvējam, krievvalodīgie, viņu rūpes un atbalsts šajās dienās bija nenovērtējams, un tieši šajā brīdī vislabāk varēja izjust to, ka ir lietas, kuru dēļ mēs varam apvienoties, darboties vienotā sirdspukstā un tapt par nāciju ar kopīgām vērtībām. Cilvēki bija gatavi atlikt savas ieplānotās darīšanas, sēsties auto un doties uz Varšavu, lai atvestu kara bēgļus uz Latviju.
Bija cilvēki, kas bez maksas atvēra savu namu vai dzīvokļu durvis, vārīja zupu un klāja galdus, lai sagaidītu evakuācijā un ceļā nogurušos un izmocītos cilvēkus. Atsaucīgas sirdis ziedoja apģērbu, apavus, rotaļlietas, kosmētiku un higiēnas piederumus un atsaucīgas rokas to šķiroja un pakoja, lai tiek visiem, kas ieradušies.
Kāds atbalstīja ar vitamīniem, kāds bija gatavs tikties, uzmundrināt un piedāvāt bērniem rotaļu biedrus. Vāl citi ziedoja savu laiku, lai palīdzētu sakārtot dokumentus un citas formalitātes, lai izrādītu pilsētu un lai palīdzētu atrast darbu.
Šajās dienās īpaši varēja novērtēt arī ģimeni kā vērtību, jo tie, kam bija kāds tuvinieks vai to atbalsts, daudz vieglāk pārdzīvoja nonākšanu bēgļu statusā un daudz optimistiskāk raudzījās nākotnē. Arī tie, kas atbalstīja, ļoti bieži bija ģimenes cilvēki, kas droši vien ļoti labi varēja iztēloties sevi šādu bēgļu ar bērniem vietā.
Aizkustinoši bija vērot, kā bērni nodod ukraiņu bērniem savas rotaļlietas un dalās ar saldumiem. Daudzas ģimenes ar bērniem bija gatavas kopīgām pastaigām, rotaļām un palīdzībai bērnu pieskatīšanā, kamēr vecāki var doties darba meklējumos. Šī darbošanās bija un ir laba mācībstunda cilvēcībā, atbalstā un izpalīdzībā ne tikai mums, pieaugušajiem, bet arī bērniem, tiem, kas nāks pēc mums un veidos tālāko Latviju.
Un šajā atbalstā tas lieliskais bija tieši tas, ka atkal jau cilvēki netika šķiroti pēc valodas vai statusa vai partijas piederības, visi vienkārši pieslēdzās un darīja visu, ko savu iespēju robežās varēja palīdzēt.Ir klusa cerība, ka šībrīža saliedētībā asnus dzen izpratne, ka nav svešu cilvēku, ka mēs visi šajā pasaulē tā vai citādi esam saistīti un, palīdzot kādam pacelties, mēs ar šo nelielo mīlestības darbiņu paceļam visu sev apkārt.
Diemžēl uzņemšanas eksāmens ir tikai pirmais eksāmenu rindā. Vēl mums priekšā atbalsta un sadzīvošanas eksāmeni un tie prasīs no mums iecietību un izturību. Izturību, jo karš diemžēl nebeigsies rīt. Iecietību, jo reizēm nāksies atteikties no kādām savām ērtībām par labu cilvēkiem no Ukrainas. Vai mēs tam esam gatavi?
Redzot, ka jau kara 20.dienā ir kurnēšana par to, ka bēgļu bērni aizņemot mūsu bērnudārzu vietas, saņemot lielāku atbalstu nekā vietējie iedzīvotāji un noteikti aizvilšot vietējos vīriešus, izskatās, ka šie eksāmeni būs krietni grūtāki nekā pirmais.
Mēs spējam mobilizēties un apvienoties gluži kā dziesmotajā revolūcijā, taču vai spējam būt vienoti ilgtermiņā? Gribētos cerēt, ka vēl pēc divdesmit dienām karš nebūs kļuvis tikai par sausu statistiku un ziņu lentas obligātu sastāvdaļu.
