Irēna Romanovska: Attīstība vai mehāniska naudas pārdale? 1
Uzņēmēja, tūrisma nozares pārstāve Irēna Romanovska.
Nupat beigušās ārkārtas Rīgas domes vēlēšanas, ir savēlēti jauni, progresīvi un ne tik jauni un ne tik progresīvi deputāti, kuri solījušies ne tikai attīrīt galvaspilsētas rātes namu no sēra smakas un noberzt nano-ūdens atstātās pēdas, kā arī uzņemties KNAB filāles funkcijas, bet arī visādos veidos attīstīt Rīgu tā, ka tuvākajā laikā tā kļūtu teju par visas Ziemeļeiropas metropoli un bezoglekļa lielpilsētu, un visādi citādi veicināt, lai pa Daugavu tecētu piens, bet Rīgā tās krastus klātu debesmanna.
Nākamgad jūnijā arī pārējā Latvijā notiks jaunu, “uzlaboto” un “sakārtoto” pašvaldību vēlēšanas, un domājams, ka arī tur neizpaliks dažāda kalibra solījumi “attīstīt, uzlabot, sekmēt, veicināt” lokālas un ne tik lokālas leiputrijas iestāšanos zemes virsū.
Ar solījumiem skaidrs; kā tad var nesolīt, taču, ja paskatāmies, ko par pašvaldību darbību nosaka likums “Par pašvaldībām”, tad varam pamanīt, ka pašvaldības galvenā pamatfunkcija ir iekasēto nodokļu maksātāju naudas pārdale dažādām sociālajām un valsts vajadzībām. Likums īsti pat neparedz ne pilsētu, ne arī jauno novadu attīstību!
Jā, likumā ir punkts, ka “Pašvaldības attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interesēs var brīvprātīgi realizēt savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, ja tas nav Saeimas, Ministru kabineta, ministriju, citu valsts pārvaldes iestāžu, tiesas vai citu pašvaldību kompetencē vai arī ja šāda darbība nav aizliegta ar likumu”, taču viss pārējais uzskaitītais: komunālo pakalpojumu sniegšana, teritorijas labiekārtošana un tīrība, iedzīvotāju izglītība, veselības aprūpes pieejamības nodrošināšana un sociālo pakalpojumu sniegšana attiecas ne tik daudz uz
attīstību, kā uz noteiktu funkciju izpildīšanu vai esošā stāvokļa uzturēšanu.
Sanāk ka valsts nemaz nevar prasīt pilsētas attīstību no pašvaldības, bet tai pašai būtu jārūpējas par pilsētu un novadu attīstības plānu un tā realizēšanu. Bet vai tā notiek, ja vien ar attīstību netiek saprasta viena politiski inspirēta un uzturēta administratīvi teritoriālā reforma? Lai galīgi nevienam nerastos šaubas par to, ka pašvaldībām nav nekādas teikšanas par savas teritorijas attīstību, var paskatīties no kā veidojas pašvaldību ienākumi.
Pašvaldības pamatienākumi veidojas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) un no nekustama īpašuma (NĪ) nodokļiem,- no tiem nodokļiem, gar kuriem pēdējos gados aizvien alkatīgāk snaikstās valdības roķeles. Neviens nodoklis, kas ir saistīts ar uzņēmumiem, ar pievienotās vērtības radīšanu, ar attīstību un peļņu, netiek nodots pašvaldības pārziņā.
Arī ES fondu nauda ar retiem izņēmumiem paredzēta dažādām “soft” aktivitātēm, ēku siltināšanai, infrastruktūras veidošanai ( veloceliņi, parki, bērnu rotaļu laukumi), taču ne pilsētas ekonomiskā stāvokļa attīstībai un konkurētspējas uzlabošanai. Līdz ar to, ja vien pilsētai jau nav izsenis bijušas iestrādnes un pamats ekonomiskajai izaugsmei, paradīze ar ķīseļa upēm vienkārši nevar iestāties, jo nav no kā to ķīseli radīt. Uzturēt to, kas ir – jā, lūdzu!
Konkurēt Baltijas vai Eiropas līmenī – tikai, ja pilsētas vai novada vadītājs meklē nestandarta risinājumus, vienlaikus paturot prātā, ka ar ekonomiskām svirām reizēm var apcirst pat visatplestākos spārnus. Lai skatāmies, cik īsā laikā Ventspils no donorpilsētas kļuvusi par
dotāciju saņēmēju.
Kad tad galvaspilsētu sagaidīs attīstība un vai Pierīgas pašvaldības ir nolemtas kļūt un palikt par Rīgas guļamvagoniem? Kā Jūrmala var nomazgāt savu Rīgas piedēkļa zīmogu? Attīstību varam gaidīt tikai tad, ja iedzīvotāji ievēl deputātus, kuri neskatoties uz mūsu valstī un likumos noteikto kārtību meklē iespējas šos uz stagnāciju orientētos normatīvos aktus apiet.
Taču ja novadu un pilsētu iedzīvotāji savēl veiksmīgus budžetu pārdalītājus, lieliskus ierēdņus, kas iemācījušies veikli slēpties aiz normatīvo aktu pantiem un darboņus, kam galvenais ir izdalīt un nodrošināt nevis attīstīt un pavairot, tad stagnācija pilsētai vai novadam ir garantēta.
Tad ir pilnīgi vienalga, vai pilsētas mērs griež sarkano lentīti jaunai estrādei vai ietves posmam: tas viss nenodrošinās, ka pilsēta būs tā vieta, kur cilvēki ne tikai dzīvos un lielākā vai mazākā mērā skolos bērnus, bet arī veidos uzņēmējdarbību, atpūtīsies, leposies ar to saviem viesiem un kalpos par paraugu dzīvai un vitālai pilsētvidei.
Atkārtojot vecu, ierastu darbību velti cerēt uz jaunu un inovatīvu rezultātu. Labākajā gadījumā var sagaidīt labu, pat izcilu guļamrajonu, kas dienas vidū ir kluss kā Miera kapi, vai pilsētu, kas pēc darba dienas beigām veras solītajā nākotnē tukšiem, nedzīviem logiem un atstāto atkritumu kaudzītēm. Dzīva, vitāla pilsēta paredz ka tā ir interesanta un iekārojama gan kā dzīvesvieta, gan kā izglītības un apmācību vieta, gan kā uzņēmējdarbības veidošanas vieta, kurai nav problēmas piesaistīt investorus, bet drīzāk ir problēma atlasīt piemērotākos.
Dzīva, vitāla pilsēta paredz, ka pilsētas viesi šeit jūtas labi, bet iedzīvotāji – priviliģēti un novērtēti; nauda paliek mājās kā uzņēmējdarbībā tā arī atpūtā. Dzīvu un vitālu pilsētu vadītāji nefokusējas un vienu transporta mezglu vai trijām priedēm, bet gan, izceļot konkurētspējīgās priekšrocības, precīzi nosaka pilsētas darbības vektoru un spēj pavairot uzkrāto nevis tikai bezgalīgi pārdalīt iedzīvotāju jau iemaksāto nodokļu naudu.
