Imants Frederiks Ozols: Irāna sēj vētru un bruņo mazo sātanu pret lielo 18
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl necik sen bija gads, kad Irāna no Latvijas iepirka kviešus vairāk nekā 70 miljonu eiro vērtībā. Grūti ko tādu iedomāties tagad. Eiropas Savienības sankcijas gan neaizliedz pārdot Irānai kviešus, koksni un vēl daudz ko citu, kas šai milzīgajai un bagātajai valstij (ar daudziem nabadzīgiem iedzīvotājiem) bija gluži kārojams pirkums Baltijas valstu piedāvājumā. Tomēr ASV sankcijas, tostarp pārskaitījumiem uz un no Irānas, to faktiski padara neiespējamu. Vēl jo vairāk tagad, kad Irānas bruņojumu Krievija lieto pret Ukrainu. Bet to, kura valsts ir sabiedrotā, bet kura – ienaidniece, šobrīd visai burtiski nosaka pozīcija Krievijas sāktajā karā Ukrainā.
Sadarbībai ar Krieviju – iekšpolitisks konteksts
Tomēr jautājums – vai tiešām Krievija Irānai šķiet labs sabiedrotais, bet netaisnais karš pret Ukrainu irāņiem neko nenozīmē? Galu galā kur tad paliek taisnīgums, kam Korānā un musulmaņu jurisprudencē tik liela nozīme?! It sevišķi, kad runa par valsti, kas vienā ziņā pat līdzīga Vatikānam. Islāmiskā revolūcija radīja faktisku teokrātiju, kuras galvgalī stājās augstākais vadītājs – garīdznieks, ājatolla Ruholla Homeinī.
Burtiski tulkojot no arābu valodas, vārds “ājatolla” nozīmē “Dieva jeb dievišķā zīme”. Pēc Homeinī aiziešanas mūžībā ar īpašas padomes lēmumu lielā ājatollas garīdznieka statusu un valsts augstākā līdera varas grožus pārņēma un vēl arvien savās rokās tur Alī Hāmeneī. Jaunākā protesta viļņa virsotnē varēja redzēt vēl nebijušas ainas – dižo jeb lielo ājatollu Homeinī un Hāmeneī portretu zaimošanu (aizkrāsošanu, noplēšanu u. tml.). Taču jo tuvāk izskatās režīma krišana rietumvalstu mediju vēstījumos, jo smagāka kļūst kārtības sargu, armijas un Irānas specdienestu dūre. Faktiskai sadarbībai ar Krieviju šis iekšpolitiskais konteksts ir ārkārtīgi svarīgs.
Krievija nav Irānas draugs. Katrā ziņā ne tāds, kā to vienkāršoti pašlaik zīmē, autoritāros un Rietumiem nedraudzīgos vai pat naidīgos valstu vadītājus kariķējot līdz bandītu sadraudzībai. Kopš 17. gs. vidus Krievija daudzkārt karojusi ar Persiju (ko mūsdienās pazīstam kā Irānas Islāma Republiku). Krievijas impērija atņēma Persijas impērijai praktiski visu Kaukāzu. Par šo saistību gan vēl turpina liecināt arī pašreizējās Irānas veselas trīs provinces, kas vēsturiski saistītas ar mūsdienu Azerbaidžānas Republiku un ko apdzīvo tjurku valodā runājošu iedzīvotāju vairākums: Rietumazerbaidžāna, Austrumazerbaidžāna un Ardabila.
Krievijas apetīte nemazinājās arī padomju laikos. 1979. gadā Irānas pēdējais šahs – Rietumu mīlulis Rezā Pahlavī – bija spiests bēgt un atteikties no troņa. Sekoja gūstekņu krīze – Homeinī iedvesmotie revolucionāri ielaužas ASV vēstniecībā un vairāk nekā gadu tur gūstā visus tās darbiniekus. Tā rezultātā Irāna nonāca turpat, kur faktiski jau atradās PSRS – Savienoto Valstu interesēm naidīgo valstu grupā.
Tiesa, gluži kā tagad ar sadarbību atomenerģijas jomā, Irāna nedaudz sadarbojās ar PSRS arī hidroenerģētikas un citās jomās, taču tā bija piespiedu, nevis dabiska un sirsnīga sadarbība. Vēl vairāk – PSRS centās eksportēt komunismu arī Irānā, kā arī uzturēja savas attiecības ar kurdiem un citām grupām, kas varēja apdraudēt Islāma Republikas teritoriālo vienotību. Irānas virsvadītājs, revolūcijas ikona un reliģiskais līderis ājatolla Homeinī noformulēja tēzi, kas kopumā spēkā vēl arvien. Saskaņā ar to ASV ir lielais sātans, bet PSRS (kuras tiesību un saistību pārmantotāja ir mūsdienu Krievijas Federācija) – mazais, bet tomēr sātans.
Nemainīgs Teherānas politikā saglabājas uzstādījums, ka neviena cita valsts, it sevišķi ASV, nedrīkst ietekmēt Irānas mērķus, iekšējo un ārējo politiku. Tomēr proponētais mērķis – nest taisnīgas Islāma Republikas modeli, kas aizslaucītu paplašināto Tuvo Austrumu reģionā sazēlušās neefektīvās, korumpētās un Rietumu intereses apkalpojošās demokrātijas, kā arī autoritārās arābu patvaldnieku (atkal jau attiecīgu reliģisku doktrīnu ieskatā) valstis, tieši pašlaik piedzīvo vēl nepieredzētu izaicinājumu.
Kurdu meitenes Mahsas Amīni nāve pēc tam, kad tika arestēta par strikto (kaut nereti selektīvi piemērotu) galvassegas nēsāšanas normu pārkāpumu, vienlaikus satricināja vairākus ājatollas pārvaldei bīstamus tematus un iedzīvotāju slāņus Irānas sabiedrībā: mazākumtautību tiesības (un kurdu ilgstošo cīņu par pašnoteikšanos un savas valsts izveidi, kas vēl nupat bija spilgti vērojama gan Irākā, gan Sīrijā), inflācijas un neefektīvas ekonomikas smagi skartā iedzīvotāju vairākuma neapmierinātību, jauniešu un gados jaunu profesionāļu nespēju rast perspektīvas savai dzīvei esošā režīma pārvaldē un netaisnības izjūtu.
Lai gan Islāma Republikai bija jānes taisnīgums, tomēr rezultātā tā daudziem vienkāršajiem irāņiem saistās ar pasakainu līdzekļu koncentrāciju nelielu varai pietuvinātu slāņu un superbagātnieku rokās. Bet ikdienas izaicinājumi ir milzīgi, līdz pat biežiem elektrības pārrāvumiem un ļoti trūcīgam uzturam nesamērīga cenu kāpuma dēļ.
ES interese
Šajos apstākļos noris (nupat nosūtīta jauna delegācija) sarunas Vīnē, lai atjaunotu kodolvienošanos, ko iepriekšējos gados pārtrauca ASV Baltais nams. Eiropas Savienība būtu ļoti ieinteresēta, lai vienošanās darbotos un varētu izvērst sadarbību ar Irānu. Ne tikai tas paver milzīgu tirgu, bet arī īsā laikā var nodrošināt milzīgus naftas un gāzes apjomus. Tomēr to nevēlas nedz Tuvo Austrumu arābu valstis, nedz Izraēla, nedz arī ASV. Un ļoti strīdīgs ir jautājums, vai to patiesībā vēlas arī Krievija, kurai izdevīgs arī pašreizējais Irānas izolētais stāvoklis.
Visticamāk, tādēļ Teherāna pielej eļļu ugunij un ar ieroču piegādēm faktiski iesaistās karā Ukrainā. No Teherānas skatpunkta tas nozīmē savā starpā rīdīt lielo un mazo sātanu – ASV un Krievijas Federāciju. Vēl sliktāk par Irānu tādēļ nesāks runāt, tad jau drīzāk paies kādu solīti pretim, lai mazinātu Teherānas naidīgumu un kuluāros palūgtu vairāk ieročus Krievijai nepiegādāt. Teherānu ar Maskavu nevieno nekāda noturīga draudzība. Lielāku labumu dēļ tā maigi, bet ļoti konkrēti atteiks Kremlim.
Taču tikām ieroču piegādes dod vēl vienu pavisam reālu labumu, ko izceļ ASV pētnieki – Krievija konsultē Teherānu par to, kā efektīvāk apspiežami plašie nemieri. Bet tas Islāma Republikai nupat kļuvis par primāru eksistenciālas nozīmes jautājumu. Apspiežot nemierus un uzlabojot ekonomisko stāvokli un nākotnes izredzes jaunajiem pilsētu profesionāļiem, Islāma Republika varētu iegūt daudz laika un labot plaisas varas pamatos.
Toties Eiropas Savienībai sadarbība ar Irānu, kas pat pārāk necenšas slēpt atbalstu Kremlim, nozīmē treknu punktu vērtībās balstītajai ārpolitikai. Diemžēl laika plašām diskusijām un tālredzīgu līderu meklējumiem, kas var pieņemt vēsturiskus lēmumus, vairs nav. Nepieciešama ātra rīcība, kas mazinātu konverģenci starp potenciāli bīstamajiem režīmiem, bet pasaules politikā nemainīgs arvien paliek princips – runā vai nu ieroči, vai nauda. Ja Teherāna izturēs iekšējos izaicinājumus, ļoti ticams, ka atkārtosies kas līdzīgs Vācijas kanclera Šolca braucienam uz Ķīnu. Gan simboliskais, gan praktiskais vēstījums bija ļoti skaidrs – labāk turpināsim tirgoties, nevis sāksim karot.
