Irāna šantažē Eiropu 0
Irāna piedraudējusi, ka atsāks urāna bagātināšanu “līdz jebkuram līmenim”, ja Eiropas valstis neatradīs ceļu, kā palīdzēt Teherānai izvairīties no smagajām ASV sankcijām, kuras ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija uzlikusi Irānai.
Irānas amatpersonu pēdējo dienu paziņojumi liek bažīties, ka valsts atkal domā par savas atombumbas radīšanu, savukārt tāds scenārijs ir absolūti nepieņemams Izraēlai, kura vairākkārt uzsvērusi, ka to nepieļaus.
Līgumu par pašmāju kodolprogrammas ierobežošanu apmaiņā pret starptautisko sankciju atcelšanu Irāna un ANO Drošības padomes dalībvalstis ASV, Krievija, Ķīna, Lielbritānija, Francija, kā arī Vācija noslēdza 2015. gadā. Irāna apņēmās nebagātināt urānu augstāk par 3,67% (atombumbas radīšanai izotopa U-235 saturs elementā jāpalielina līdz 90%), uzturēt bagātinātā urāna krājumus 300 kilogramu robežās, necelt jaunus atomreaktorus, neuzkrāt kodolieroču radīšanai vajadzīgo tā saukto smago ūdeni un neveikt arī šādu ieroču izstrādi.
Savukārt ANO, ASV un ES atcēla savas ekonomiskās sankcijas un ļāva irāņiem atkal pārdot savu naftu. Tomēr pērn jaunais ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka ASV vienpusēji izstājas no 2015. gada līguma, jo Teherāna to tāpat nepildot. Vašingtona atkal vērsa pret Irānu sankcijas. Eiropas valstis iebilda, uzskatot, ka līgums jāsaglabā; nepievienojās ASV pozīcijai un aicināja Irānu nepārkāpt vienošanos.
8. maijā Irānas prezidents Hasans Ruhani paziņoja, ka Eiropas valstīm dod divus mēnešus, lai atrastu risinājumu un darījums atkal būtu Teherānai izdevīgs.
Svētdien Irāna jau paaugstināja urāna bagātināšanas līmeni līdz 4,5%, sakot, ka tas nepieciešams elektroenerģijas ražošanai un medicīniskiem mērķiem. Savukārt vakar Irānas Ārlietu ministrija paziņoja, ka septembrī atsāks smagā ūdens reaktora būvi Arakā, valsts vidienē, ja vien Francija, Lielbritānija un Vācija neatradīs veidu, kā apiet ASV sankcijas Irānai. Minētais reaktors ir spējīgs ražot plutoniju – vienu no kodolieroču izejvielām.
Irānas amatpersonas likušas manīt, ka pakāpeniski palielinās urāna krājumu un tā bagātināšanas līmeni – sākumā līdz 5%, bet vēlāk vēl augstāk. Francijas prezidents Emanuels Makrons aizvadītajā sestdienā telefonsarunā ar Irānas vadītāju Ruhani gan panācis, ka līdz 15. jūlijam tiek “noskaidroti nosacījumi visu pušu dialoga atsākšanai”. Tikmēr ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo savā “Twitter” kontā ierakstījis: “Kodolprogrammas paplašināšana, ko Irāna īsteno pēdējā laikā, novedīs pie tālākas izolācijas un sankcijām.”
Saspīlētajā situācijā daudzi starptautiskie novērotāji vērš uzmanību uz Izraēlas reakciju.
Pasaules masu medijos netrūkst ziņu, ka Izraēlai jau sen gatavs uzlidojumu plāns Irānas kodolobjektiem. Tiesa, Irāna apgalvojusi, ka tai nemaz nav mērķa radīt atombumbu. Izraēla nekad nav slēpusi, ka nepieļaus, lai Irāna tiktu pie saviem kodolieročiem, jo pretējais varētu izvērsties pašas Izraēlas valsts būt vai nebūt jautājumā. Pagaidām izraēliešu politiķi Irānas īstenoto, faktiski Eiropas šantāžas politiku gan komentējuši ļoti mērenā garā.
Piemēram, Izraēlas enerģētikas ministrs Juvals Šteinics valsts televīzijā par Teherānas ultimātu izteicies: “Irāna ir sākusi – kaut vēl ļoti pamazām – rīkoties, lai izrautos no tai uzspiestajiem urāna bagātināšanas ierobežojumiem. Tas nozīmē, ka Irāna dzēsusi iepriekš saskaņotās sarkanās līnijas un sākusi gājienu, bet tas nav vienkāršs gājiens pretim kodolieročiem.”
Savukārt Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paudis, ka ES nevajadzētu pieļaut, lai Irāna soli pa solim atkāptos no 2015. gada līguma, jo tas atgādināšot Eiropas rīcību 20. gadsimta 30. gadu beigās, kad Rietumi “nomierināšanas politikas” ietvaros ignorēja pakāpenisko nacistiskās Vācijas militarizācijas un agresivitātes pieaugumu.
Laikraksta “The Jerusalem Post” ieskatā, pagaidām uztraukties tomēr vēl neesot par ko, jo pastāvot zināma likumsakarība. Proti, ja Izraēlas premjerministrs un viņa padotie par problēmu runā, tad kara visdrīzāk nebūs. Piemēram, kad jūnija vidū Omānas līcī notika vairāki noslēpumaini uzbrukumi tankkuģiem un Vašingtona norādīja, ka tajos vainojama Irāna, ASV ciešās sabiedrotās Izraēlas vadība klusēja, it kā nekas nebūtu noticis – to varēja uzskatīt par pazīmi, ka lieta ir nopietna un militāras konfrontācijas draudi ir patiesi.
“Kad kara draudi ir īsti, Netanjahu klusē un liek to darīt arī saviem ministriem. Izraēlas klusēšana vai tās trūkums ir drošs indikators tam, cik tuva ir karadarbība,” uzskata “The Jerusalem Post”. Acīmredzot Izraēla pagaidām nogaidīs, ļaujot Eiropai vispirms risināt šo jautājumu diplomātiskā ceļā.
