– Pierādīšana, ka mēs varam atveidot tekstu tāpat kā lielajās valodās, tas man atgādina 19. gadsimtu – visi no Jura Alunāna līdz Rainim ar to nodarbojās. 9
– Mēs vēl esam diezgan tuvu pie 19. gadsimta, pie ienākšanas pilsētā, vēl labi atceramies savu cūkgana bērnību, kas arī piešķir zināmu dzīvesprieku un šarmu visam, ko darām. Pareizi Bībele saka: Dievs ar katru tautu runā savā valodā. Savukārt Georgs Šteiners sacījis – labākais, ko Dievs varēja izdarīt, ka viņš sajauca valodas pie Bābeles torņa. Pateicoties valodu daudzveidībai, ir aizraujoši dzīvot uz šīs planētas.
– Un kā jūs pats nonācāt pie valodu daudzveidības?
– Drusku tas saistīts ar ārzemju radio klausīšanos – latviski, krieviski varēja noķert reizi nedēļā, kur nezāģēja nost. Bet atceros kā šodien: 1958. gads, sacelšanās Tibetā. Tagadējais dalailama, cienījamais onkulis, bija vēl pavisam zēns. Man ļoti gribējās uzzināt, kā četri pieci miljoni tibetiešu sevi aizstāv pret milzīgo komunistisko lielvalsti. Ķīniešu valodu nezināju, arī angliski diezin kā ne, klausījos poliski. Kaut ko jau var saprast, bet skaidrs, ka vajadzēs mācību grāmatu. Antikvariātā tajā brīdī nebija poļu valodas mācību grāmatas, bet bija čehu; tajā brīdī likās: kāda starpība, sāku mācīties, “Globusā” pirku grāmatas čehu valodā, abonēju “Literární noviny”, čehu literatūras avīzi. Domāju: stāšos ģeogrāfos, jo mani interesēja etnoloģija, pasaules aina, PSRS mazās tautiņas, vai tām visām varētu piešķirt neatkarību – Oktobra revolūcija taču bija iecerējusi, ka ikvienai tautai ir tiesības pašnoteikties. Zīmēju kartes, pētīju tās tautiņas kā mācēdams, bet mammas draudzenes, kurām es jau dzejolīšus lasīju, teica: apdomā, ko tu dari, ej uz latviešu filologiem, izzini vispirms savu tautu, par jakutiem vari iemācīties pēc tam.
Tad sāku mācīties arābu valodu, otrajā kursā prasīju, lai mani pārceļ uz Ļeņingradas universitātes Austrumu fakultāti. Paviesojos tur, redzētais mani ļoti iespaidoja, bet mani iesauca armijā. Trīs gadus nodienēju Baltkrievijā, kur satiku visu brālīgo tautu pārstāvjus…
– Bija etnogrāfija tiešā klātienē…
– Jā, mani tur ieinteresēja armēņu valoda. Faktiski mūsu karaspēka daļā visi latvieši nedaudz iemācījās armēniski, visi armēņi – latviski. Joka pēc. Visupirmām kārtām – kā lamāties, tad – kā pateikt kaut ko, lai virsnieki nesaprot.
– Un jums mājās ir arī poligloti – sieva un meita sinoloģes, dēls – latgaliešu valodas speciālists…
– Jā, viņš ir īsts novada patriots, ar sievu un savu meitu, manu mazmeitiņu, runā tikai latgaliski. Bet, kad šeit salasās ķīnieši, viņi prasa: “Kāpēc jums vecais tētis nerunā ķīniski?” Jo visi, arī mazie, ne tikai mana sieva un Uniņa (dzejnieka meita. – Red.), runā ķīniski. Es arī mācījos, bet man īsti labi neiet. Gramatisko struktūru esmu apguvis, taču man nav tik labas redzes atmiņas, un muzikālās dzirdes nav. Bet esmu apguvis iemaņas rīkoties ar vārdnīcām, un, lai pierādītu sev vai Unai, vai mazmeitām, ka nav ar opi tik traki, iztulkoju viena ķīniešu dzejnieka grāmatiņu. Man likās ļoti interesanti, ka viņš ir no Sičuaņas provinces, no mazas tautiņas. Bet izvēlējies haņu mēli, lielo impērijas valodu, lai būtu nevis 40 vai 400, bet gan četri miljoni lasītāju un varbūt – lai tiktu tuvāk Nobela prēmijai. Nu, to es tā, pa jokam.
