Ir zemiski visu laiku tēlot pastarīti. Saruna ar Uldi Bērziņu 9
Uldis Bērziņš, kas gandrīz beidzis monumentālu darbu pie senislandiešu eposa “Eddas dziesmas” tulkošanas, 21. aprīlī saņems Latvijas Literatūras gada balvas speciālbalvu par nozīmīgu ieguldījumu pasaules kultūrtekstu latviskošanā. Pats pret balvu izturas skeptiski un saka: labāk būtu to saņēmis atklātā konkurencē, nevis kā speciālbalvu.
– Taču ir ļoti grūti salīdzināt “Eddas dziesmu” un vienkārši literāra darba tulkojumu.
– Kāpēc ne? Var salīdzināt: vai interesanti lasīt, vai tulkotājs ticis galā ar tekstu. Kāpēc nevar salīdzināt?
– Lai novērtētu “Eddas dziesmu” tulkojuma atbilstību oriģinālam, tur arī vērtētājam jābūt ar atbilstošu kompetenci, gan oriģinālu, gan citus tulkojumus lasījušam. Cik tad mums tādu ir?
– Var novērtēt, vai ir laba lasīšana. Jā, te ir daudz iespēju izrādīties augstprātīgam durakam, kurš uzņēmies to, ko nevar veikt. Bet jācīnās: viens izrādīsies par duraku, pirmais solis būs sperts, toties būs likts pamats tradīcijai.
– Kā vispār radās doma, ka jātulko senislandiešu eposs?
– To jau reizēm nosaka ārējie apstākļi, kam ir nobriedusi situācija, ko līdzcilvēki, līdzkultūrnieki tajā brīdī vēlas. Es nemūžam nebūtu Eddu tulkojis, zināju, ka tas jādara Knutam Skujeniekam, jo viņš bija dzejnieka jaunībā pārdzīvojis “Eddas periodu”, viņa dzejā ienāca spilgti Eddas motīvi. Bet vienu rītu pie manis klāt Lilija Dinere ar vīru Arni Siliņu, jogas skolotāju un horeogrāfu: gribot uzvest ar dejām un pantomīmu “Zintnieces pareģojumu”. Es viņus aizsūtīju pie Knuta, bet Knuts teica: tas neiet, viņam jāpabeidz pēdējais sējums Kopotajiem rakstiem. Lai tulko Bērziņš, ja dūšas pietiek. “Zintnieces pareģojumu” iztulkoju, tas prasīja kādus četrus mēnešus. Tad vajadzēja “Augstā runas”. Un, kad jau tā bija iesācies, tad tik jācīnās lēnā garā uz priekšu.
– Par tradīciju runājot: kad “Eddas dziesmas” grasījās nākt klajā, man kāds paziņa, ļoti labu izglītību baudījis cilvēks, nesapratnē jautāja: kādēļ vajag latviskot tekstus, kurus izlasīs labi ja pārsimt cilvēku? Es viņam atbildēju, bet labprāt dzirdētu arī jūsu atbildi.
– Bet 2000 studentu zinās, ka nav jālasa angliski vai krieviski, ka mums pašiem ir savs tulkojums, kas pat saņēmis godalgu. Pat ja neizlasīs, tomēr sirds iedrebēsies lepnumā, ka latvju tulkojums ir. Bet, ja izlasīs, tad, sajūtot stila pārliecinošo spēku – es jau gan nezinu, vai tā būs, – tad tulkojums ar šo pagātnes dvašu var fascinēt, ievilkt, padarīt dzīvi košāku. Es tam jūsu paziņam atbildētu: vajag visu pasauli pārtulkot, lai nav nekā tāda, ko latvietis nevar izteikt savā mēlē, igaunis savā un leitis – savā. Tā mēs varam pierādīt, ka esam vienlīdzīgi un dažu labu reizi pat varam izdarīt vēl labāk nekā “lielie”. Ko es te pļāpāju! Mēs esam lieli – “tik, cik mūsu griba”!
Taisnība tiem, kas saka: Dieva projekts labāk īstenojas “skaitliski samērīgās” tautās, tādās starp 20 un diviem miljoniem, jo tur vairāk talantīgu cilvēku tiek pie vārda. Nevar teikt, ka Ķīnā būtu vairāk labu sportistu vai dzejnieku nekā Igaunijā, jo, kad ir milzīgs cilvēku skaits, viņiem, runājot futbola analoģijās, ir mazāk iespēju iespert pa bumbu, lielāks procents paliek skatītāju tribīnēs.
