“Ir viņ zīdūša pļova – tei dzeive tova”. Līvijas Liepdruvietes dzeja 1
Dzejniece Līvija Liepdruviete (īstajā vārdā Līvija Smirnova) ir dzimusi Rēzeknes novada Rikavas pagasta Liepudruvā. Absolvējusi Latvijas Universitāti un Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūtu. Rikavas pamatskolā strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bērniem māca arī kristīgo mācību un ētiku.
Līvija sāka rakstīt dzejoļus, mācoties 5. vai 6. klasē. Pirmā nopietnā publikācija – žurnālā “Katōļu Dzeive” (90. gados). Dzejoļi top gan latviski, gan latgaliski. Viņas radošais veikums apkopots vairākos dzejoļu krājumos: “Mirkļu mozaīka” (1999), “Ļauj sirdij ziedēt!” (2001), “Te, zem saules” (2002), “Viss paliek debesīs” (2005), “Līpas vērsyunē” (2010) un “Baltos mākoņos sapņi mīt” (2014). Dzejnieces darbi publicēti arī laikrakstos un žurnālos (“Rēzeknes Vēstis”, “Katōļu Dzeive” u. c.), un kopkrājumos – “Latgalīšu dzejas antologija” (2001), mūsdienu latgaliešu dzejas antoloģijā “Susātivs” (2011), dzejas un fotoalbumā “Latgales sirdspuksti” (2015), kopkrājumā “Pyura skreine” (2016), literatūras almanahos “Olūts”. Kopš 1999. gada viņas dzejoļi izlasāmi arī ikgadējā dzejas almanahā “Rēzekne”, kam šogad apritēja 20. gadskārta. Jau vairākus gadus viņa ir arī atbildīgā par šī krājuma sakārtojumu latviešu valodā.
Līvijas Liepdruvietes vārds saistāms arī ar bērnu dzeju – 2017. gada pavasarī klajā nāca krāsaina dzejoļu grāmata bērniem “Nu, paskat”, kurā izlasāmi 27 dzejoļi latviešu un latgaliešu valodā. Grāmatas ilustrācijas radījuši autores mazbērni – Aleksandrs, Annamarija un Timurs.
L. Liepdruviete ir Starptautiskās Rakstnieku asociācijas biedre. Darbojas Viļānu novada radošajā kopā “Atļaujies ienākt” un literātu radošajā kopā “Latgales ūdensroze”. Nodarbojas arī ar krievu dzejas atdzejošanu – L. Liepdruvietes dzejas krājumā “Viss paliek debesīs” izlasāmi Olgas Ors, Pāvela Plotņikova, Ivana Koroļkova dzejoļi latviski. Tāpat ir tulkojusi Pjotra Antropova dzeju, Vladimira Artemjeva “Mātes lūgšanu”, Ļubas Vaseninas “Trīs lūgšanas”. Līvijas dzejoļiem mūziku lielākoties rakstījuši Inta Brence un Alberts Rūsiņš. Bērnu dzejai mūziku komponējusi Anastasija Mortukāne.
Dzejniecei patīk lasīt grāmatas, klausīties labu mūziku, darboties dārzā, sēņot, jau gadu viņa dzied etnogrāfiskajā ansamblī “Rikava”, kas ir viens no vecākajiem etnogrāfiskajiem ansambļiem Latvijā (dibināts 1954. gadā).
– Tev ir ļoti skaists pseidonīms. Kā tas radās?
L. Liepdruviete: – Pseidonīms saistīts ar vectēva zemi. Viņam pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija saimniecība “Liepudruvas”. Kad bija iespēja, šo zemi paņēmu sev. Kad 1999. gadā izdevu pirmo dzejoļu krājumu “Mirkļu mozaīka”, tad arī izlēmu, ka parakstīšu to ar pseidonīmu Liepdruviete. Dzejoļi tajā krājumā bija rakstīti gan laikā, kad vēl biju Benislavska (meitas uzvārds. – I. K.), gan esot jau kā Smirnova. Liepdruviete bija kā kompromisa variants, kad netiek rakstīts ne jaunais, ne vecais uzvārds, tāpēc izvēlējos pseidonīmu, kas asociējas ar manu zemes, mājas nosaukumu.
– Vai viegli rakstīt dzeju bērniem?
– Ja raksti tad, kad tiešām jūti, ka dzeja virmo gaisā, ir sirdī un tai jātiek ārā, tad dzeja top gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā nav rakstīšana rakstīšanas pēc, rakstu tad, kad jūtu, ka ir ko teikt. Ar dzeju bērniem ir tā – kādreiz tikai joka pēc rakstīju uz lapiņām, tad jutu, ka tās lapiņas vajag salasīt kopā. Vecākais mazdēls jau vairs nav bērna vecumā, bet jau pusaudzis, tad nu bija pēdējais laiks izdot dzejoļu krājumu, jo vairāki dzejoļi tapa, viņa pamudināti, piemēram, dzejolis “Jaunais “Titāniks””. Vecākajam mazdēlam jau laiks pāriet no bērnu dzejas uz ko nopietnāku. (Smaida.)
– Bieži tiecies ar skolēnu, pieaugušo auditoriju. Kurš ir bijis interesantākais tev uzdotais jautājums?
– Ar tiem jautājumiem ir dīvaini. Parasti jautā, cik man gadu, cik bērnu. Tagad, kad vairāk tiekos tieši ar bērniem, prezentējot dzejoļu grāmatu, mēģinu viņus iesaistīt aktivitātēs, lai viņi sāktu vairāk domāt. Piemēram, jautāju, ar ko saistās skaitlis “trīs”. Man ir tāds dzejolis “Trīs saules”, tad nu parunājamies un bērni paši mēģina izdomāt. Sanāk pretēji – ka es viņiem uzdodu jautājumus, nevis viņi man.
Šajā “Kultūrzīmju” numurā piedāvājam jaunākos Līvijas Liepdruvietes dzejoļus.
***
Dzīve raiba kā dzeņa vēders,
Kā taureņa spārns,
Brīžiem prieks kā zibens šautra
Ikdienību šķeļ.
Brīžiem tā dīvaini skaudra
Sāpju kamolus veļ.
***
Dīnys kai zeileitis
Rūžainē sīnu.
Ar krysta zeimi
Svieteju dzeivi,
Pasaulē eimu
Drūši i breivi.
***
Naej ar dusmem, ar īnaidu teirumā.
Nabrīņ ar dubļainim zuobokim ustobā.
Svieteibai vītys tī napaliks.
***
Īmiņ pādus,
Īmiņ boltus pādus
Pasaulī munā,
Lai nanūsamoldu.
***
Kaids saplēse dabasus,
Tod eņgelim nabeja kur palikt.
Jī suoka iz zemi snigt.
***
Nav ni pīturu,
Ni ceļa.
Ir viņ zīdūša pļova –
Tei dzeive tova.
***
Es nasataisu “īkaruot” pasauļa.
Es seņ jau te asu –
Nu dzimšonys,
A mož vēļ i agruok.
Munu bolsu atpazeist baba
I juos mama
I tī, kas beja vēļ pyrma.
Munus pādus pīmiņ rosa
I pūra zuole osa.
Muna elpa ar līpzīdu smuordu sasajauc
Puori teirumim izalej.
Dzymtys spāks
Veļtejums Birutai Eglītei – Spridzānu dzymtys sakņu sorguotuojai
Ūzulūs styprums,
Līpuos smuords i kuplums,
Spūži dag saimis puorts.
Tovs vuords, muns vuords.
Myusu vuordi i dorbi
Kūpā vīnā dečī aužās.
Vīna šyuna,
Ūtra šyuna,
Sevkura mada pylna.
Sakņu saknis mejās,
Zoru zori vejās
Caur rūkom,
Caur sirdi.
***
Miķelīši
Brālīši miķelīši,
Cepurēm zilām, baltām un lillā,
Satiekas lauku villā.
Biksiņas buktēs tiem zaļās,
Krekliņi brīvi tik plandās.
Dusmojas vēji,
Aizskar tos spēji,
Kļavlapu ugunis sejā tie met.
Nebaidās ziedi šo skārienu skarbo,
Trauksmaini virpuļos dejo.
Nedusmo, rudentiņ!
Nesēro, vasariņ!
Ziema kad ledainu skūpstu jau sniegs,
Pasauli pārklās balts sniegs,
Pretī vēl smaidīs miķeļzieds sīks.
***
Veltījums grāmatai
Sēd bērns, ar smiltīm spēlējas,
Caur pirkstiem smalki graudi krīt.
Viņš dabas grāmatā sāk pirmās zīmes saskatīt
Un dzīvās skaņas saklausīt.
Tik vēlāk, vēlāk nāk Vārds no debesīm.
To sadzirdēt gan ausīm, gan sirdīm.
Top grāmata uz akmens plāksnēm.
It visām ļaužu paaudzēm –
Tā padomdevējs, tā sargs,
Tā ceļvedis, ne soģis bargs.
Bet gadu simtu vēji smiltis dzenā,
Un klinšu raksti par senatni mums runā.
Tie glabā senas teikas, stāstus,
Tik daudzus nelasītus, neatklātus.
