Ir vērts padomāt! 0
Mūsdienu medicīnas iespējas ļauj sekmīgi ārstēt ļaundabīgu priekšdziedzera jeb prostatas audzēju. Ko der ielāgot?
Salīdzinājumā ar citiem audzējiem prostatas vēzis attīstās relatīvi lēni, tomēr neārstēts var pārņemt arī apkārtējos audus un orgānus.
Lielai daļai vīriešu, īpaši gados, var būt audzēja forma, kas nerada simptomus un neprogresē ārpus prostatas dziedzera. Dažkārt tas ir tik niecīgs un lēni augošs, ka nopietnu dzīvības risku nerada.
Kaut arī zināmi vairāki riska faktori, prostatas vēža rašanās iemesli tomēr paliek neskaidri.
Šis audzējs galvenokārt attīstās vecākiem vīriešiem. Tas ir reti sastopams līdz 40 gadiem, bet pēc tam izplatība strauji pieaug. To ietekmē gan iedzimtība, gan uzturs un vides faktori.
Ģenētiskās pārmantojamības riska pakāpi nosaka ar prostatas vēzi slimojušo pirmās pakāpes radinieku skaits un vecums, kad slimība diagnosticēta. Ja kādam no ģimenes vīriešiem tas ir bijis, risks palielinās 2 – 11 reizes.
Ir arī daudz vērā ņemamu pierādījumu, ka prostatas vēzis biežāk ir tiem vīriešiem, kas uzturā vairāk lieto ēdienus, kuros ir daudz piesātināto taukskābju. Savukārt audzēja attīstību aizkavē sojas olbaltumiem bagāts uzturs, likopēns un selēns. Prostatas vēža risku mazina arī ultravioletais starojums – D vitamīna sintēzes avots. Šis fakts vedina domāt, ka prostatas vēža rašanās vecākiem vīriešiem var būt izskaidrojama arī ar viņu īslaicīgāku uzturēšanos saulē vai novecojošā organisma mazspēju sintezēt D vitamīnu.
Ir slimības, kas ilgstoši var palikt neatklātas. Arī prostatas vēža simptomi bieži paliek nepamanīti, īpaši sākotnējā stadijā. Lai gan, ja tas attīstās un sašaurina urīnizvadkanālu, var parādīties traucējumi – vāja, pārtraukta strūkla, pastiprināta vēlme urinēt, nesaturēšana jeb izdalīšanās pilienu veidā, nepieciešamība bieži apmeklēt tualeti, īpaši naktīs. Var būt erekcijas traucējumi un sāpīga ejakulācija, kā arī asiņu piejaukums urīnā vai spermā, biežas sāpes vai stīvums muguras lejasdaļā, gūžās vai augšstilbos. Dažiem mēdz būt trulas sāpes iegurņa rajonā, apetītes un svara zudums un nepārejošas kaulu sāpes.
Trīs visbiežāk izmantotās prostatas vēža diagnostikas metodes ir fiziska izmeklēšana (digitāla taisnās zarnas pārbaude), asins analīzes (prostatas specifiskā antigēna tests) un prostatas biopsija.
Optimālās terapijas izvēli bieži nosaka audzēja stadija un agresijas pakāpe, iespējamā dzīvildze konkrētajā gadījumā, kā arī, protams, paša pacienta un ārsta viedoklis. Ārstēšanas iespējas ietver zināmu risku, un tām var būt arī blaknes, kas negatīvi ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. Vēl jo vairāk – ārstēšanai nereti nepieciešams ļoti ilgs laiks, un diemžēl tas ne vienmēr nodrošina atveseļošanos.
Ārstēšanā izmanto novērošanu, kad nepielieto nekādu aktīvu terapeitisku iejaukšanos. Operācija ir izplatīta metode audzēja agrīnajās stadijās, kad var likvidēt visu prostatu vai tikai daļu no tās un līdzās esošos audus. Staru terapija nozīmē ārēju apstarošanu vai radioaktīvu implantu izmantošanu, bet hormonālā terapija nomāc atlikušo audzēja šūnu attīstību.
