Māris Antonevičs: Ir tāds nodoklis 11
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā ir dažas, tā teikt, mūžīgās idejas, kuras ik pa laikam kāds kaut kur izvirza, lai gan zināms, ka nekādi lēmumi netiks pieņemti. Kā piemērus var minēt tautas vēlētu prezidentu un arī t.s. bezbērnu nodokli. Pēdējais nupat atkal bija nonācis uzmanības krustpunktā, kad valdības sēdē par to ieminējās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks (“Apvienotais saraksts”).
Visi par un pret argumenti ir zināmi un daudz reižu apspriesti, reakcijas paredzamas, un, šķiet, arī idejas atskaņotājam vajadzēja būt skaidrs, kas tālāk sekos. Tieši tāpēc izbrīna taisnošanās un atvainošanās, kas tagad nāk no ministra un viņa partijas biedriem, it kā viņi kādam būtu uzminuši uz kājas.
Teiktais esot izrauts no konteksta, nepareizi saprasts un tā tālāk, Sprindžuks pat gatavs “atvainoties visiem, kurus sāpināju”. Tad ko šie cilvēki dara politikā, ja nesaprot spēles noteikumus – te galveno ievērību var gūt ar pretrunām. Ja kādam ar to būs iespēja izcelties, tad tas nekavējoties tiks izmantots. Šajā gadījumā Sprindžuks kā boksa maiss ideoloģiskam treniņam noderējis daudziem.
Piemēram, par sevi varēja atgādināt vēlēšanās izbalsotie “Attīstībai/Par” politiķi Juris Pūce, Artūrs Toms Plešs un daudzi citi. Un te tiešām ir atšķirība, vai maiss vienkārši karājas, ļauj sevi iedunkāt un beigās vēl atvainojas, vai arī sit pretī ar saviem argumentiem.
Protams, ka bezbērnu nodokļa ideja bija, ir un būs pretrunīga – daļa sabiedrības to uzskata par godīgu (domājot par kopējo sociālo situāciju), daļa par nepieņemamu (jo tā aizskar viņu privāto vai pat intīmo dzīvi). Represīvās metodes noteikti nav tās īstās, ar ko veicināt dzimstību (vai tieši pretēji – ierobežot, kā to savulaik mēģināja darīt Ķīna), bet par to visu jau ir rakstīts un runāts.
Tāpēc šoreiz varbūt tikai nocitēšu, ko pirms desmit gadiem intervijā “Latvijas Avīzei” uz jautājumu, ko viņš domā par bezbērnu nodokļa ieviešanu, atbildēja demogrāfs Ilmārs Mežs: “Es teikšu, ka mums tāds jau ir, tikai pārāk mazs – tas ir neapliekamais minimums par bērnu. (..) Tas nav nodoklis, bet atvieglojums, taču patiesībā ideja ir tā pati. Protams, to vajadzētu palielināt.”
Lūk, te arī virziens, kur politiķiem un valdībai strādāt.
