– Nupat Latvijas televīzija rādīja filmu “Ģenerālplāns” ar jauniem Staļina zvērības pirms un pēc Otrā pasaules kara atklājošiem faktiem. 3
– Varam, ja gribam. Brīžiem nespējam novērtēt savu potenciālu. Liekas – maza valstiņa, kur tai spēks… Bet ir! Citādi arī neatkarības nebūtu. Nav noslēpums, ka 9. maijā Daugavpilī tradicionāli notiek gājiens, vērienīgi svētki, piedalās tūkstoši, koncertos uzstājas mūziķi… Bet vai visi ielās izgājušie ir pret Latvijas neatkarību? Vai visi ir separātiski un grib atdalīties no Latvijas? Kāda neliela daļa – varbūt jā. Taču vai visi? Noteikti ne. Varbūt daļa no tiem, kuri gribētu atdalīties no Latvijas, 9. maijā sēž mājās un nekur neiet. Visā Eiropā uzvaru pār Otro pasaules karu svin 8. maijā. Kāpēc Latvijā neviens neierosina to darīt? Varbūt daļa no 9. maija svētītājiem atkristu un piebiedrotos gājienam 8. maijā?
– Bet atgriezīsimies pie teātra. Nepavaicāju par izrāžu režisoriem.
– Visām uz Rīgu atvestajām izrādēm režisors esmu es. Nevis tāpēc, ka būtu kāds Šapošņikova gads vai mēnesis, bet vienkārši tā sakritis.
– Kas Daugavpils teātri gaida tuvākajā nākotnē?
– Galvenais izaicinājums nav saistīts ar konkrētu mākslas darbu teātrī, bet mūsu izrāžu mūžu. Daugavpils teātra izrādes ir labas, konkurētspējīgas. Tomēr, kaut arī tapušas par valsts un sponsoru naudu, diemžēl tām mazas izredzes būt ilgi izrādītām. Daugavpils ir maza pilsēta, un statistika liecina, ka puse Latvijas dzīvo Rīgā. Tātad, ja teātrim nav iespēju biežāk braukt uz galvaspilsētu, lielākā Latvijas daļa mūsu iestudējumus neredzēs. No Rīgas uz Daugavpili skatīties teātri dodas ļoti maz, bet mēs uz Rīgu varam braukt bez papildu dotācijām, jo interese par mūsu izrādēm ir liela. Vienīgā problēma – telpas. Profesionāliem teātriem grūti atbrīvot skatuvi citiem kolektīviem. Tāpat kā mums nav izdevīgi braukt uz novadiem bez papildu finansējuma, jo tas radītu tikai materiālus zaudējumus, Rīgas teātriem nav komerciāli izdevīgi braukt uz Daugavpili, jo pie mums ir zemākas biļešu cenas salīdzinājumā ar Rīgu. Vēl 2014. gadā Nacionālā apvienība pirms budžeta veidošanas solīja atbalstu mērķdotācijas radīšanā Rīgas teātriem izrāžu apmaiņai ar Daugavpils teātri, lai viņi obligāti reizi gadā atvestu kādu izrādi uz Daugavpili. Un nevis ar diviem aktieriem un vienu “lupatu”, bet lielās zāles iestudējumu ar visām dekorācijām. Savukārt mēs tajā dienā brauktu uz Rīgu. Vienīgais nosacījums – mērķdotācija bija jāsadala Kultūras ministrijai līdz ar grozījumiem līgumos ar valsts teātriem. Tas bija risinājums, kuru ministrijai piedāvāju, taču atbildes vietā – klusums. Mana ideja nodrošinātu Daugavpils teātra parādīšanos Rīgā vismaz reizi mēnesī, savukārt Latgalē vismaz astoņas reizes gadā redzētu labākās Rīgas teātru izrādes. Cilvēkiem Latgalē nav jājūtas apdalītiem, nav jāgaida, kad izrādi parādīs televīzijā. Tas nav viens un tas pats. Direktoru līmenī valda sapratne, pēdējo gadu laikā Daugavpilī bijuši visi teātri, izņemot Jauno Rīgas teātri, rudenī gaidām Nacionālo teātri. Bet manis ierosinātajai idejai vajag elementāru valsts kultūras menedžmenta atbalstu, kuru nesaņēmām mūžīgā birokrātisma dēļ. Bet šāda teātru apmaiņa būtu pavisam reāls ieguldījums integrācijas attīstībā.
