“Ir smagi klausīties, ka nevienam vairs neesam vajadzīgi” 0
Lieldienas ir laiks, kas rosina pārdomas par dzīvi un ar to saistītām lietām. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika un Ances Krauzes brīnišķais izpildījums dziesmā “Šūpoles” to izsaka ideāli – “dzīve ir kā šūpoles, uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju”.
Pašizolācijā, šajā šodien vīrusa pārņemtajā pasaulē, jau sen dzīvo daudzi. Tajā skaitā sportisti, kuri, pārstāvot kopīgās intereses, tam ziedojuši ne tikai savus labākos gadus, bet arī daļu no savas veselības. Braši iesoļojuši kapitālismā, tikai pamazām apjautām, ka par visu būs jāmaksā. Nevar kategoriski apgalvot, ka neviens par to nav domājis, ka aizmirsti ir visi mākslas pasaulē vai sportā. Tā gluži nav, bet organizācijām, kurām būtu pienākums rūpēties par saviem mazāk nodrošinātajiem, resursi ir ierobežoti, arī izpratne un atmiņa ne vienmēr savlaicīgi nostrādā. Veterāni pie tā ir pieraduši vai arī pieradināti.
Lai plašāk atvērtos acis, varbūt kāds grib aizbraukt pie Rīgas “Daugavas” kādreizējā uzbrucēja Vernera Spādes (bija trijnieks Spāde – Reps – Strauts), varbūt uztaisīt video un apskatīties, kādos apstākļos viņš dzīvo vai pajautāt – cik šis trijnieks šodien tērē zālēm. Rīgas “Daugavas” spēlētāji – Jurijs Antonovs, Eduards Kļaviņš, Eduards Strauts vai Mežciema pansionātā dzīvojošais Ēriks Vītoliņš, pie šīs grupas var pieskaitīt arī daudz jaunākos Mihailu Abalmāsovu, Vitāliju Poļakovu, Aleksandru Veselovu, Vladimiru Serņajevu – viņi visi ir mūsu hokeja ģimenes locekļi, par kuriem būtu jārūpējas tiem, kuri šodien sēž pie svētku galda.
Ir bijuši mēģinājumi situāciju uzlabot – izteikti konkrēti priekšlikumi, piedāvāti risinājumi. Stādīti saraksti un uzklausītas atbildes, ka vajadzētu ko darīt. Droši vien arī Romas pāvestam nekas nebija iebilstams, tikmēr, darītājus nesagaidot, rindas retojas. Mani neviens nav lūdzis par to skaļi runāt – es vienkārši tā domāju. Ir smagi klausīties, ka nevienam mēs vairs neesam vajadzīgi – to saka puiši, ko tauta mīlēja.
Ko sagaidām no darītājiem? Attieksmi, rūpes, zāles vai visu kopā. Es teiktu sistēmu. Pārtikas paka svētkos, ko pagājušajā nedēļā vairākiem veterāniem sarūpēja Latvijas Hokeja federācija, problēmu neatrisinās. Arī vīruss mudina sakārtot sistēmu.
Biedrība “Latvijas hokeja vēsture”, kuras dibināšanas statūtos veterāniem paredzēta sava vieta, ir centusies rast risinājumu. Ierosinājumam atbalstīt materiāli tos meistarkomandas spēlētājus, kuri ir sasnieguši 75 gadu vecumu viņu veselības problēmu risināšanā, pirmais atsaucās bijušais LHF prezidents Kirovs Lipmans.
Iepriekšējā gada Ziemassvētki bija iesākums, kuram sekoja jau šī gada Lieldienas, kurās atkal 15 mūsu vecākie hokeja veterāni tika sveikti Lieldinās un saņēma konvertu reizē ar veselības novēlējumiem. Kā sveiciens Jānim arī Jāņa Kvēpa sieva Anda nav aizmirsta. Tas ir kā piemērs konkrētai rīcībai.
Veterānu un savā vārdā pateicos par izpratni darītājiem un izsaku cerību, ka iesākumam būs arī turpinājums.
Ar cieņu un labām domām, biedrības “Latvijas hokeja vēsture” vadītājs hokeja veterāns Ēvalds Grabovskis.
