Monika Zīle par mācībām latviski mazākumtautību skolās: Ir slikti vai ļoti slikti? 28
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Klusēšana kļūst par gļēvulību, kad situācija prasa teikt atklātu patiesību un atbilstoši rīkoties.” Mahatma Gandijs, indiešu politiķis, jurists, domātājs
Augusta beigās paziņa lūdza pieslēgties latviešu valodas pasniedzēja privātstundu meklējumiem: dēlam 12. klase mazākumtautību vidusskolā, savlaicīgi jādomā par labām atzīmēm gala eksāmenos. Pēc tam jau garākā sarunā viņa atzinās, ka mācības valsts valodā diemžēl ir stipri nekvalitatīvas un dažos priekšmetos latviski notiek vien uz papīra, jo stundās skolotāji pārsvarā runā krieviski.
Bez šaubām, sūdzību tādēļ nebūšot – izglītības reformu atbalstoši vecāki saviem bērniem meklēs un atradīs iespēju pieslīpēt latviešu valodu. Kad jautāju, ko darīt vienaldzīgo vai naidīgu pozīciju ieņēmušo atvasēm, sarunas biedre teica – gan jau skolas vadība zinot, kā visus aizvest līdz izlaidumam.
Eksāmenu kārtošanas taktiku neapspriedām, un, iespējams, absolūti nevietā ir aizdomas, ka, īstenojot mācību programmu valsts valodā mazākumtautību skolās, tur gala pārbaudījumos varbūt pieļauj kādas nosodāmas atkāpes izglītības “bildes” uzlabošanai. Jo, godīgi sakot, tad ir nepievilcīga. Ja gribam vēl precīzāk, tā slikta.
Nupat, inspicējot pedagogu prasmi mācību vielu izklāstīt latviski Salaspils pamatskolā, secināts – puse pārbaudīto skolotāju atstādināma un nosūtāma uz valsts valodas kursiem.
Vai trijos mēnešos viņi iemācīsies to, ko vajadzēja apgūt jau pirms vairākiem gadiem, – cits jautājums… Līdztekus vēl svarīgākam. Proti, kurš no bezjēgā sazarotās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) dienestiem uzņemsies atbildību par to, ka ne bērnudārzu, ne mazākumtautību skolu pedagogu kolektīvi patiesībā nav gatavi pārejai uz mācībām valsts valodā. Lai gan runas par to bijušas gadiem.
Ka nedrīkst kavēties, ka nu tak vienreiz, ka beidzot vajag utt. Izglītība visiem tikai latviski rakstīta partiju pirmsvēlēšanu programmās, un šis lozungs daļai politiķu palīdzējis iegūt amatus un Saeimas deputātu mandātus. Bet ar izglītības jomu saistītie ierēdņi pirms izšķirošā soļa speršanas tagad lēš, ka latviski ar skolēniem runāt nav gatavi trīsdesmit procenti pedagogu.
Ko jūs, tādu ir vismaz divtik! – pielabo ar mācību iestādēm saistītie. Izglītības ministrei (-am), lai no kādām politiskajām aprindām šis cilvēks nāktu, amatā stājoties, pirmām kārtām vajadzētu izvērtēt, kāpēc vajadzēja uzturēt ilūziju, ka pāriešana uz mācībām latviski skolām nesagādās problēmas. Izrādās, ļoti daudzas noklusētas un atstātas pašplūsmā un diezin vai pēc dažiem valodas uzlabošanas kursu mēnešiem izzudīs.
Tagad, vērojot valdības tapināšanu, pie vienām sāpēm varam secināt, kādi liekuļi patiesībā esam, daudz runādami par latviešu valodas uzturēšanu, glabāšanu un kopšanu. Jā, to visu nu bezgala daiļi apstiprina ziņas, ka partijas “ved sarunas”, ka “sarunu vedēji” nonākuši pretrunās un “sarunu vešana” iestrēgusi…
