– Kādas vēstures tēmas šobrīd ir maz pētītas, kurām vajadzētu pievērsties jaunajiem vēsturniekiem? 17
– Pirmā Latvijas brīvības laika pareizticīgo baznīcas galvas, arhibīskapa Jāņa Pommera slepkavībai 1934. gadā, kam ir liels politiskais zemteksts. Krievijas cara Romanova dinastijas vecākā meita meklēja Latvijā kontaktus. Tajā laikā Rīgā viesojās krievu operas solists Leonīds Sobinovs, kurš arī neskaidros apstākļos tajā pašā laikā nomira pēc Padomju Savienības vēstniecības darbinieku apmeklējuma. Savukārt Latvijas politpārvalde pēc būtības abu slepkavības izmeklēšanai uzlika krustu. Rīga bija viens no krievu emigrācijas centriem. Sev par lielu pārsteigumu arhīvos atradu, ka ar Saeimas lēmumu Latvija maksāja pensijas cara ierēdņiem, arī tiem, kuri cara laikā Latvijā nekad nebija strādājuši. Vajadzētu papētīt arī Paula un Klāras Kalniņu darbību, kas bija cara ohrankas aģenti, kas Raini dancināja kā tādu kaimiņa āzi. Vēl būšu pavisam netradicionāls: cariskā Krievija līdztekus Vācijai, Austroungārijai, ASV bija valstis ar spēcīgi attīstītu demokrātiju, tā modernizējās un humanizējās, notika Stolipina reforma. Tajā laikā Latvijā bija uzplaukums, bet baroni traucēja šeit realizēt Stolipina reformu, viņu ietekmē bija specdienesti, kas lielā mērā arī sekmēja impērijas sabrukumu. Tas bija fons, kādā Baltija ieguva neatkarību.
– Kā jūs vērtējat šā brīža vēsturnieku publikācijas?
– Draņķīgas, jo pārāk konceptuālas. Kā marksisms, kā Bībele. Neērtās lietas apiet. Jāslēdz Latvijas vēsturnieku komisija, kas strādā Valsts prezidenta kancelejas paspārnē – demokrātiskā sabiedrībā tas ir nepieļaujami. Tā top politiski diktēta vēsture. Valstiskas organizācijas nedrīkst rakstīt vēsturi, tikai akadēmiskas. Es savulaik vēstures pētīšanai un rakstīšanai piedāvāju apgādu un darbu, bet vienkāršāk jau ir slaukt valsts budžetu.
