Ir princeses, bet nav varoņu 0
Svētā Gregora kristīgās misijas centra direktors un Kandavas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Raimonds Mežiņš sievu Andu pie altāra veda pirms astoņiem gadiem. Pa šo laiku ģimene papildinājusies ar dēlu Oliveru (7), bet otrs bērns, kā teic Raimonds – vēl ir procesā, viņam jānāk pasaulē maijā.
Anda: – Mēs saskatījāmies, braucot autobusā uz Tezē klosteri. Raimonds bija Talsu draudzes jauniešu vadītājs, bet es – Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas draudzes jauniešu vadītāja. Mēs abi autobusā sēdējām pašā aizmugurē. Pēc pusgada 28. decembrī saderinājāmies, bet vēl pēc pusgada apprecējāmies.
– Jums viss notika tā raiti bez liekām un garām pārdomām?
Raimonds: – Kārtīgi izdomā, vai tas ir īstais cilvēks, un tad sper soli. Tu jau nevari sagatavoties laulības dzīvei, jo tā veidojas, vien esot attiecībās. Domāju, kāpēc daudzi pāri negrib būt saistīti kopā ar solījumu. Tāpēc, ka sievietes pie mums ir princeses, bet vīrieši nav varoņi. Viņi baidās no princesēm un nav gatavi spert izšķirīgo soli. Tāpēc izvēlas dzīvot katrs par sevi, atstājot atkāpšanās ceļu.
– Kā jūs uzskatāt, vai mīlestība starp vīrieti un sievieti ir Dieva dāvana vai arī pašu cilvēku izraisītas jūtas?
Anda: – Mīlestība ir Dieva dāvana. Es nevaru mīlēt vīru bez Dieva. Es nezinu, vai mēs abi būtu kopā, ja nebūtu augstākas saprašanas, ka Dievs dod mīlestību.
Raimonds: – Mēs ar Andu esam atšķirīgi.
Es vairāk lidinos pa gaisu, man ir svarīgi domāt, radīt idejas, filozofēt, bet sieva ir praktiskāka.Reizēm, kad gatavojos kādam pasākumam, bet Anda izdomā, ka tieši tobrīd man vajadzētu remontēt mašīnu, iznāk arī pakašķēties.
Mīlestība nav tauriņi vēderā un rozā brilles uz acīm, tev jāupurējas, jānododas otra labā. Taču, dzīvojot patērētāju sabiedrībā, mēs izmetam to, kas nedarbojas, jo vieglāk nopirkt jaunu, nevis salabot veco. Esmu runājis ar pāriem, kas kopā nodzīvojuši piecdesmit gadus, un viņi atzinuši, ka nemaz tik viegli nav gājis. Tomēr Dievs paredzējis, ka esi kopā, līdz nāve šķirs.
– Luterāņi ir pielaidīgi, ļauj baznīcā laulāties otrreiz un trešo reizi. Vai tomēr tādējādi nezūd svētība?
– Es neredzu lielu atšķirību starp baznīcu un dzimtsarakstu nodaļu. Svarīgi, kas cilvēkā iekšā notiek, kā priekšā viņš stāv iekšēji. Esmu laulājis pārus otrreiz. Ja cilvēks privātā grēksūdzē izvērtē, kāpēc pirmās laulības izjuka, kur kļūdījās, un to nožēlo, tad mēs nevaram viņu nosodīt. Baznīca nevar nepiedot, ja reiz Dievs piedod.
Anda: – Vērtīgi būtu, ja baznīca tiktu klāt pāriem, kas grasās šķirties, jo trešais no malas var palīdzēt kaut ko risināt.
Raimonds: – Nav prasības pirms šķiršanās tikties ar mācītāju vai psihologu. Visvieglākais veids ir šķirties pie notāra, bet tas ir pārlieku ātri un vienkāršoti. Ja neredz jēgu, tad nevajag laulības dzīvi vilkt garumā, bet reizēm pāri atnāk pie mācītāja parunāties un nolemj nešķirties.
– Ja jūs abi nebūtu kristieši, tad droši vien būtu grūtāk būvēt vienotu ģimenes pamatu. Kā jūs nonācāt uz ticības ceļa?
Anda: – Man astotajā klasē bija liela mīlestība, kas salauza sirdi. Puisis uz mūsu attiecībām neraudzījās nopietni, un man toreiz šķita, ka nekam vairs nav jēgas. Ziemassvētkos aizgāju uz Rīgas Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu. Izlasīju, ka baznīcā rīko jauniešu vakarus, un nākamajā nedēļā jau zinātu vietu, kur rast mieru.
Raimonds: – Man arī piecpadsmit gados bija pirmā mīlestība, viņai bija divpadsmit. Mēs četrus gadus draudzējāmies, līdz jaunības stulbuma dēļ izšķīrāmies. Es līdz divdesmit trijiem gadiem biju nenopietns savā attieksmē. Kad man palika desmit gadi, vecāki izšķīrās un es ar tēvu pārcēlos no Rīgas uz Talsiem. Māsa izvēlējās dzīvot pie mammas.
Ilgu laiku domāju, ka vecāku šķiršanās man bērnībā nav radījusi traumu, tomēr, noskatoties kādu operu un filmu, es izjutu, ka kaut kas dziļi apslēpts gruzd.
Pēc pamatskolas beigšanas aizbraucu uz Cēsīm, lai mācītos arodu – galdniecību un māksliniecisko mēbeļu ražošanu. Taču jau pirmajā gadā sapratu, ka tas nav mans aicinājums, bet skolu gan pabeidzu. Nokristījos 1999. gadā, jo mamma tā vēlējās. Un Dievs sāka mani uzrunāt. Iekšējā balss teica, ka neuzvedos labi, tā neklājas dzīvot. Pēc gada iesvētījos.
– Ar ko nodarbojas mācītāja kundze?
Anda: – Es Gregora skolā rīkoju pasākumus, mēs organizējam garīgos seminārus, manā ziņā ir praktiskas lietas.
Raimonds: – Andai patīk šūt, šodien arī mugurā pašas šūtais sarafāns.
Anda: – Es pēc diploma esmu komunikācijas zinātņu speciāliste, bet domāju, ka varbūt labāk vajadzēja apgūt apģērbu modelēšanu un šūšanu. Toties Raimonds aizraujas ar hokeja spēli.
Raimonds: – Mans tēvs amatiera līmenī spēlēja hokeju, un mamma bija PSRS izlasē volejbolā. Kad četru gadu vecumā mani aizveda uz hokeja treniņu, teica – tik mazus nepieņemam, viņš var trenēties daiļslidošanā. Ja vecāki nebūtu izšķīrušies un mēs ar tēvu nepārceltos uz Talsiem, tad, kas zina, varbūt būtu izmēģinājis spēkus profesionālajā sportā. Kad gāju projām, hokeja treneris teica – žēl gan, taču hokejs nav visa dzīve.
Anda: – Olivers arī trenējas hokejā, bet drīz nāksies izšķirties, cik laika atvēlēt mācībām un cik treniņiem. Hokeja klasē mācīšanās ir visai nosacīta. Raugos, ka tēvam saikne ar dēlu veidojas ciešāka, es vairāk ar mīļumu un sapratni eju pie Olivera. Pasekoju līdzi viņa mācībām.
– Kā jūs savām attiecībām piešķirat romantisku noskaņu?
– Rūpējamies, lai svecītes būtu aizdegtas, domājam par randiņiem, cenšamies atvēlēt laiku, lai būtu divatā. Aizbraucam uz Rīgu vai mums tik mīļo saderināšanās pilsētu Liepāju.
Raimonds: – Romantika nevar būt kā putukrējums uz mēslu čupas. Ja ikdienā nebūs labas attiecības, tad arī putukrējums nelīdzēs. Tad var aiziet uz kafejnīcu un vienalga sākt “mēslu” bīdīšanu.
– Gregora skolā jums iekārtots ļoti jauks un mājīgs miteklis. Esmu dzirdējusi, ka paļāvība Dievam vairo labklājību.
Anda: – Savulaik gribējām ņemt kredītu mājokļa iegādei, bet Raimonda tēvs mūs no šā soļa atturēja. Pēc pusotra gada sākās krīze un varēja īrēt dzīvokli par samērīgu naudu. Mums nav bijuši treknie gadi. Mēs paļaujamies uz Dievu, un mums nav trūcis naudas.
Raimonds: – Mēs tolaik vēl nedzīvojām Talsos, bet gan Kandavā. Sieviņa reiz teica – nupat vairs nevaram galus savilkt, nav naudas, lai nopirktu bērnam zābakus.
Un tad man kāds cilvēks tāpat vien iedeva simts latus. Es to uzskatu par Dieva sagādātu naudu, un man dzīvē tā noticis divreiz.
Anda: – Ja mums kāds dāvina, tad mums jādāvina tālāk. Mēs neliedzam naktsmājas, kuriem tās nepieciešamas. Ja dāsni dots, tad jādod arī citiem un ne tikai tāpēc, lai paši sajustos labi.
