Ir milzu skatuve šī pasaule 0
Daugavpils teātra nesenajā “Hamleta” iestudējumā šī Šekspīra lugā ierakstītā frāze ir acīmredzama patiesība, jo izrāde tiek spēlēta uz lielās zāles skatuves. Ienākot dramatiskām skaņām piepildītā skatuves telpā, skatītājs pustumsā pamana, ka to klāj līķi. Izrādei sākoties, Hamleta pirmsnāves vaidi kļūst skaļāki, viņš kliedz, ka nevēlas mirt, sapratis nenovēršamo, pasludina izrādes beigas, nokomandējot – “priekškaru”! Priekškars – ugunsdrošības žalūzija, kas atdala skatuvi, uz kuras sēž skatītāji, no tukšās skatītāju zāles, – nevis paceļas, bet gan dārdēdams nolaižas. Tālāk ir tumsa un klusums, līdz gaismas lokā ienāk punduris, kāds “nabaga joriks”, un modina princi stāstam.
Daugavpils “Hamlets” tapis poļu režisores Lucinas Sosnovskas režijā, no Polijas ir visa izrādes radošā komanda – scenogrāfs, kostīmmākslinieks, komponists. Iespējams, attālums nav ļāvis laikus pamanīt, ka dramatiski spoži iecerētā eksperimentālā spēles telpa slāpē skaņu. Tālāko plānu aktieri runā rokas mikrofonā, un skatītāja ausīs veidojas skaņu kokteilis, kurā komponista radīts skaņas celiņš sajaucas ar joprojām ieslēgta ventilatora rūkoņu, dzīvās mūzikas klātbūtni, dabisku aktiera balsi un mikrofonā pastiprināto, gandrīz nogalinot scenogrāfijā panākto slēgtas telpas totalitāti.
Lucina Sosnovska ir arī sava iestudējuma dramaturģe, režisore saudzējusi Borisa Pasternaka Šekspīra atdzejojumu krieviski, taču būtiski mainīta sižeta attīstības kārtība. Jautājums, kas šekspirologus nomocījis Hamleta sakarā jau gadsimtiem ilgi – kāpēc princis Hamlets, cildenu asiņu, izglītots, “krietnākais no jaunekļiem”, tik viegli pārtop sīkas atriebes kaisles vadītā slepkavniekā? Lucina Sosnovska kopā ar izrādes komandu uz šo jautājumu atbild vispirms izrādes scenogrāfijā. Gan dzīru aina, gan Ofēlijas noslīkšana, gan karavadoņa Fontenbrasa tuvošanās notiek aizskatuves telpā, šos notikumus mēs redzam, augstajām durvīm paveroties un aizveroties. Uz paaugstinājuma ir valdnieku tronis, ar apsveicamu humora izjūtu trepes uz to ir tik šauras un stāvas, ka gan Hamleta māte, gan tēvocis, Hamleta tēva slepkava Klaudio, tajā tiek, tikai rāpjoties atsprākleniski. Galminieku tērpi paveras, zem mežģīnēm demonstrējot lētas platformenes, zem samta mēteļiem – treniņbikses. Izrādes scenogrāfijā izmantoti vienlaikus gotiski un kičīgi simboli: karalienes troni rotā salauztu leļļu locekļi, kāzu gultu – sakrustoti kauli.
Tronis ir augšā, ārpasaule – aiz durvīm, kā ēnas no citu dzīvēm tinas videoprojekciju fragmenti, taču visa plašā skatuve nodota Hamleta – Jurija Djakonova – rīcībā. Pirmā cēliena centrā ir epizode, kurā Hamlets uzaicina komediantus nospēlēt viņa sarakstītu tēva slepkavības atstāstu. Tas Daugavpils teātra trupai ir pa spēkam, aktieri šo ideju uztver un arī skatītājiem parāda groteski un krāšņi. Šo izrādi būtu vērts noskatīties kaut vai tikai Jurija Djakonova Hamleta dēļ, viņa dāņu princis ir galējību cilvēks, azartisks spēlmanis, kam slavenais “būt vai nebūt” monologs izskan bez jautājuma zīmes, jo uz skatuves jau tas ir viens un tas pats. Hamlets ir režisors – savai un galminieku dzīvei un arī nāvei, ārējo apstākļu sakritības un paša likteni Hamlets apzināti pārvērš izcilībā – mūzikā un teātra spēlē. Tādējādi Lucinas Sosnovskas Hamlets nav pienākuma pret tēva vīziju upuris, tā drīzāk ir slavas dziesma Rietumu pasaules indivīda ego. Daugavpils Hamlets laikam ir arī pasaulē vienīgais, kurš sižeta samežģījuma brīžos pamet visu, lai sēstos pie klavierēm (starp citu, Jurijs Djakonovs klavieres spēlēt iemācījies īpaši šai izrādei), jo mūzika – ir tas, kas nāk aiz vārdiem.
Pēc pirmā cēliena izrāde varētu arī beigties. Otrajā daļā stāsta noskaņa krasi izmainās, uz skatuves kāpj arī citi personāži, no sava viedokļa stāstot par Hamleta vājprāta nodarīto postu. Ofēlija apraud mirušo bērnu, viņu nez kāpēc Ģertrūde noslīcina vannā. Polonijs, kurš šai izrādē ir Hamleta pretmets un ir gatavs nokārtot jebkuru situāciju saprātīgā veidā, tiek nodurts. Diemžēl pirmizrādē iestrēga dzelzs žalūzija un tika izlaista skatītāju zālē iecerētā kaprača aina. Nez no kurienes uzrodas Laerts, notiek sazvērestība un Šekspīra stāsts neapturami veļas pretim savam finālam.
Izrādes lielākie trūkumi – tehniski neatrisinātās skaņas un arī gaismošanas problēmas, kā arī jaunas režisores maksimālisms, nespējot laikā apstāties ne savā Šekspīra lugas interpretācijā, ne centienos izmantot visus pieejamos teātra efektus. Taču šīs nepilnības nespēj aizsegt izrādes ieguvumu: tas bija dzīvs, pārsteidzošs, mūsdienīgs Hamleta lasījums, ar izcilu Hamleta tēlojumu tā centrā.
Uzziņa
Viljams Šekspīrs. “Hamlets”, avangardiska spēle ar mūžīgo Daugavpils teātrī
Režisore: Lucīna Sosnovska (Polija), scenogrāfija un kostīmi – Agneška Klepacka, Matejs Horazijs (Polija), komponists – Bartošs Dzjadošs (Polija).
Lomās: Jurijs Djakonovs, Mihails Samodahovs, Žanna Lubgāne, Jurijs Losevs, Jeļena Ņetjosina, Mihails Abramovs, Aleksandrs Komarovs, Ivars Brakovskis, Dmitrijs Ivanovs, Miroslavs Blakunovs, Viktors Jancevičs, Māris Korsiets u. c.
