“Ir meitenes, kuras stundā pār lūpu nevar pārspļaut, bet šito gan var pateikt” – kādas skolotājas SOS vēstule un palīgā sauciens 328
Soctīklos izplatījusies kādas skolotājas SOS ziņa, kas adresēta konkrētas skolas vecākiem, taču pēc būtības ir vērts izlasīt visiem skolēnu vecākiem. Tas ir palīgā sauciens, kas raisa pārdomas… Ne jau šī skolotāja vien tā jūtas, ne jau šie bērni vien tā uzvedas.
Skolotāja raksta: “Esmu nedaudz satraukusies par notiekošo klases kolektīvā. Ilgi domāju, kā uzsākt šo vēstuli. Un esmu izlēmusi šādi. Vecāki, ja jūs uzskatīsiet, ka jūsu vienīgie un foršākie eņģelīši mājās ir tādi paši savu vienaudžu vidū, tad laikam šo vēstuli varat neturpināt lasīt. Vecumposms nosaka viņu iekšējo cīņu par savu paštēlu, un attālināšanās no jums notiek ne vienmēr mums pieņemamā veidā.
1. Uzvedība dažādās vidēs. Skolā, klasē – nu jau viņi ir iejutušies un iepazinuši mūsu skolas vidi. Ir iztestēti skolotāji, lai noskaidrotu, ko nu pie katra var atļauties. Diemžēl zaudētāji ir tie skolotāji, kuri mēģina ar jūsu bērniem ar mīļumu, iecietību, kā saka pa labam.
Atmaksa ir nežēlīga – tas ir troksnis klasē, skolotāja ignorēšana un nekārtības stundā. Esmu vairākkārtīgi devusies iekšā citās stundās, lai sekotu līdzi klases uzvedībai. Regulāri notiek pļāpāšana skaļās balsīs, skolotājam kā papagailim jāatkārto sacītais vismaz trīs reizes un tad regulāri atradīsies kāds, kurš pamodīsies un pajautās ceturto reizi – kas jādara. Vispār nav nekādas koncentrēšanās stundas darbam.
No savām stundām secinu, ka problēma ir tajā, ka ar zvanu nevar uzsākt stundu, jo nav sagatavojušies darbam, kāds joprojām pēc otrā zvana turpina rakāties pa somu, kurā bieži nav līdzi vajadzīgais darbam.
Man savas stundas ir jāsāk ar paceltu balsi, lai vispār varētu pievērst uzmanību un sākt darbu. Stundu laikā pietiek laika mētāties ar papīrīšiem tā, ka beigās klases grīda ir balta. Esmu stāvējusi priekšā durvīm, neizlaižot kamēr atkritumi nav savākti. Sen neesmu kaut ko tādu piedzīvojusi.
Necieņa pret jaunajiem skolotājiem, par kuriem arī no jūsu puses sāk pienākt signāli, bet domāju, ka puse no problēmas ir tā, ka nenotiek mācīšanās, bet sacensība, kurš izjauks stundu. Esmu saņēmusi signālu, ka klases krutaks ir tas, kuram vairāk negatīvo piezīmju un par tām notiek sacensības. Ir līderi, kuri ir uzņēmušies šīs statistikas vākšanu.
2.Mācību darbs. Man stundā ir aprēķināta katra minūte, ko un kā darīt, bet nemitīgi jācīnās ar mācīšanās prasmēm. Ja skolotājs raksta uz tāfeles, tad tas nav domāts, ka man nav ko darīt, tāpēc es te parakstīšu, bet es fiksēju stundas svarīgākās lietas, kuras skolēnam jāapgūst.
Ir tādi skolēni, kuri sēž, skatās un, ja pat ir pateikts, ka šo rakstām kladē, turpina nedarīt neko. Ir tādi, kuriem jāstāv blakus un tikai tad sāks strādāt.
Vēl viens stāsts – mēs visi zinām kāda ir situācija mūsu valstī ar mācību līdzekļiem, to trūkst. Tāpēc skolotāji kopē un dod skolēniem darba lapas ar uzdevumiem, ar tekstiem. Tas ko mēs agrāk lasījām no grāmatām, vai rakstījām pierakstu kladēs. Kas notiek pēc stundas? Jau ejot no klases laukā lapa tiek iemesta miskastē un nākošajā stundā, kad turpinās darbs tajā, lapas nav.
Man ir jānodrošina mācību darbs, bet kāpēc man jātērē līdzekļi otreizējai kopēšanai? Jūs teiksiet, nekopējiet! Bet kur jēga, viņš sēdēs stundu pie tukša galda un nedarīs neko un traucēs pārējiem darbu. Skolotāji liek darba lapas vai ielīmēt, vai likt aiz klades vāka, tā lai tās var atrast un izmantot arī citā laikā. Darba lapas nav tikai stundai, tās noder atkārtošanai vai gatavoties pārbaudes darbam.
Tālāk – ārkārtīgi sliktas lasītprasmes. Viņi nevar veikt daļu no uzdevumiem, jo neprot izlasīt. Kad prasu, kāpēc nedari, atbilde ir – es neko nesaprotu! Un nesaprot tāpēc, ka nemāk izlasīt! Nevar būt tāda situācija, ka neko nesaprotu, tu taču biji stundās, tu pildīji uzdevumus, tad kāds ir bijis tavs darbs? Lieciet viņiem lasīt, kamēr gatavojat vakariņas – skaļā balsī, vienalga ko, es pat ieteiktu mācību grāmatas, par to, kas šodien stundā izņemts. Visa izglītība apstājās pie lasītprasmes!
3. Savstarpējās attiecības. Ir sakāmvārds – viena pagale nedeg! Viņu sarunvaloda ir briesmīga. Tik daudz lamuvārdus, cik esmu šai pusgadā dzirdējusi līdz šim nav sanācis dzirdēt. Un runā visi, neviens nav izņēmums. Aizmirstiet, ka mans bērns gan tā nerunā. Krievu valodā gan es neredzu īpašas izcilības. Varbūt sāciet ar to, ka iztulkojiet šo vārdu nozīmi. Diemžēl meitenes vairāk par zēniem.
Ir meitenes, kuras stundā pār lūpu nevar pārspļaut, bet šito gan var pateikt. Piedevām tas, kas notiek telefonos ir vispār prātam neaptverami. Drosme pateikt acīs nav, bet attālināti nospiest pogu ir tik vienkārši. Viņu attiecības mainās zibenīgi, šodien draugi, bet rīt jau ienaidnieki. Kurš vainīgs? Es teiktu abas puses, jo viņi neprot vēl risināt konfliktus ar cieņu vienam pret otru.
Vēl – kavējumi. Janvāra mēnesī ir kavētas 166 stundas. Neko nesaku par slimošanu, kaut gan ārsta zīmes pie manis nonāk reti. Vienas dienas, vai dažu stundu slimošana. Parādās arī neattaisnoti kavētas stundas. Un no kopējā skaita 62 ir citi iemesli jeb ģimenes apstākļu dēļ. Vai tiešām tās visas ir bijušas ļoti vajadzīgas kavēt.
Kavējumi atspoguļojas uz mācību apguvi. Jo ir ļoti viegli pateikt – es nebiju skolā. Un tas tiek paziņots ar lepnumu (pasakiet, ka šo frāzi var ierakstīt arī eksāmenā!!!).
Ja skolēns nav bijis skolā, tas seko līdzi e-klases ierakstiem un pilda darbus, kas tur ierakstīti. Galu galā zvana klases biedriem, visus stundas darbus var nokopēt un ielīmēt kladē, var nofotografēt un ierakstīt. Bet nebūšana skolā tiek uztverta kā attaisnojums, ka neesmu neko darījis. Ir taču lietas, kuras var apgūt no grāmatas, no digitālajiem resursiem un no klases biedra klades.
Mana rīcība turpmāk: turpināsim audzināšanas stundās strādāt ar materiāliem par ņirgāšanos skolā un internetā. Ar klasi strādās skolas sociālais pedagogs un psiholoģe – atsevišķi ar meitenēm un zēniem. Būs arī preventīva informācija par atbildību interneta vidē un atbildību no 14.gadu vecuma.
Es ļoti ceru uz jūsu līdzdarbību gan uzvedības, gan mācību procesā. Es nelieku jums mācīties viņu vietā, bet pasekot, vai somā ir visi mācību piederumi un vai ir paveikts mājas darbs, mēs visi varam. Ja viņi jutīs, ka jūs vērojat, viņi visu izdarīs paši. Vienkārši viņi ir atslābuši, jo vecāki domā, ka viņi taču jau gana pieauguši. Vēl nav! Bet mēs visi zinām, ka viņi var daudz labāk!”
