“Ir mamma, pie kuras jau gadiem neviens no bērniem nav atbraucis, bet viņa visu laiku gaida” – ikdiena sociālās aprūpes centrā
140
Ir tādas vietas, kurās ciemojoties mainās domas, sajūtas un vērtības. Viena no tādām noteikti ir arī ilgstošas sociālās aprūpes centrs “Vecpiebalga”, kas atrodas Vecpiebalgas “Greiveros”.
Te nonāk cilvēki ar psihiatriskajām saslimšanām, smagiem garīga rakstura traucējumiem no visas Latvijas.
Šobrīd te izmitināti 74 cilvēki, kas ir maksimums, ko konkrētā vieta pieļauj. Vairāk ir vīriešu. Cilvēki ar 1. un 2. invaliditātes grupu. 3 cilvēki ir ar ierobežotām kustību iespējām.
Ieskicējot iespējas, kas šeit esošajiem cilvēkiem tiek piedāvātas, sociālā aprūpētāja Vaira Vasile stāsta: “Klientiem ir labiekārtotas istabiņas, nodrošinām ēdināšanu četras reizes dienā, pilnu aprūpi, medikamentus, higiēnas preces, ģimenes ārsta uzraudzību, psihologa un psihiatra konsultācijas. Tāpat tiek domāts arī par iespējām katram darīt lietas, kas patīk. Mums ir māla terapija – pašu uzbūvēts ceplis, kur var dedzināt mālu. Vasarā klienti paši pie centra veido dobes, audzē puķes, paši stāda, ravē, vāc tējaszāles, lasa grāmatas un spēlē spēles.”
Katru rītu pie brokastu galda tiekot pastāstīts, ko konkrētajā dienā varēs darīt. Daži saprotot uzreiz un priecājoties, citus esot jāuzrunā individuāli un vairākkārt, lai motivētu iesaistīties.
Darbs “Greiveros” nav vienkāršs, personālam ik pēc 2 darba stundām paredzētas pauzes, lai nedaudz atvieglotu ikdienu, taču, kā atzīst Vaira, patiesībā grūtākais jau nav fiziskās rūpes par šiem cilvēkiem. Grūtāk reizēm ir tikt galā ar emocijām.
“Ar viņiem ir daudz jārunā, daudz jāskaidro. Daudzi, kas te atvesti no mājām, ļoti grib atpakaļ uz mājām. Viņi gaida ciemos savus tuviniekus. Man ir skumji, ka redzu, ka viņi neatbrauc. Ir mamma, pie kuras jau gadiem neviens no bērniem nav atbraucis, bet viņa visu laiku gaida. Citi gaida māsas, brāļus – ko nu kurais. Reizēm metam kaunu pie malas un zvanām ģimenes locekļiem, atgādinot apciemot savus mīļos. It kā jau negribas jaukties citu dzīvēs, bet ir grūti noskatīties tajā gaidīšanā.”
Protams, tas nav stāsts par visiem. Esot arī tuvinieki, kuri apciemo regulāri, kuri reizi mēnesī atsūta kādu paciņu ar gardumiem, piezvana. Šiem cilvēkiem nevajag neko daudz, reizēm viena konfekte viņos raisa pamatīgu prieku.
Arī personāls savu iespēju robežās cenšas izkrāsot šeit esošo cilvēku dienas. “Valsts svētkos apbalvojām čaklākos, sarūpējām viņiem dāvanās ievārījuma burciņas no saviem pagrabiem.”
15% no pensijas vai pabalsta šiem cilvēkiem tiek izmaksāta “uz rokas”. Vaira pastāsta: “Katru nedēļu ir iespēja braukt uz veikalu. Daži nevēlas braukt paši, tad iedod naudiņu aprūpētājiem, lai ko atvedam.
Ir reizes, kad pirkumu sarakstā ir, piemēram, konfektes, nopērku, atvedu un viņi vēl pāris konfektes uzdāvina man, pateicoties par rūpēm. Te ir daudzi ļoti sirsnīgi cilvēki.”
Uz mazliet muļķīgu jautājumu, kā rūpēties par šeit esošiem cilvēkiem, vai tas ir līdzīgi kā maziem bērniem, Vaira atbild zibenīgi: “Noteikti nē! Te ir daudzi cilvēki, kas dzīvē daudz sasnieguši, izveidojuši karjeras, ģimenes, taču kādā brīdī ir salūzuši un vairs netiek ar dzīvi galā. Viņi daudz ko pieredzējuši, daudz saprot.”
Te, piemēram, mīt arī kāds gados jauns puisis. Viņš agrāk trenējies svarcelšanā, arī šobrīd centra trenažieru zālē ir viens no aktīvākajiem apmeklētājiem. Regulāri iet un sporto, uztur sevi formā. Viņš arī ļoti piedomā pie sava uztura, cenšas ēst iespējami dabiskus produktus. Viņš iepriekš ir daudz strādājis, sportojis, iespējams, pārāk daudz. Kādā brīdī vienkārši visa kļuvis par daudz, iestājies pārgurums, dzīves apnikums. Kādā brīdī cilvēks vairs nespēja sevi kontrolēt, jutās ļoti slikti. Te viņš jūtoties labi. Ikdienā sazvanoties ar mammu, prasmīgi izmantojot tehnoloģijas. Jauks puisis.
Cita kliente iepriekš strādājusi dārzkopībā – viņai bijušas vairākas siltumnīcas. Aizgājusi pensijā un pārcēlusies uz dzīvi pie dēla Norvēģijā, kur jutusies ļoti slikti. Dēls to pamanījis un nolēmis vest mammu atpakaļ uz mājām. Slimība saasinājusies. Sieviete bija salūzusi, meklēja patvērumu “Greiveros”.
Te ir kā divās pasaulēs vienlaikus. No vienas puses, cilvēkiem ir smagas slimības, daži no viņiem neatpazīst ne tuviniekus, ne personālu. Ar medikamentu palīdzību tiek apturēts pārāk straujš slimības progress. No otras puses – dzīve neapstājas – ir hobiji, sarunas, ikdienas aktivitātes, pastaigas pa Vecpiebalgu, jauniegūti draugi… Dažiem šīs kļūst par mūža mājām.
Šeit esošie cilvēki prot priecāties pavisam īpašā veidā. Ik gadu te ciemos tiek aicināti skolēni, kuri sniedz koncertus, kas tiek ļoti plaši apmeklēti un stipri vien gaidīti. Ciemos ik gadu vēlas braukt arī brīvprātīgie no biedrības Vecpiebalgas rūķi, kuri atved kādu našķi, pašu veidotu kalendārus vai citus nieciņus, ar ko vēlas iepriecināt citus. Tie ir svētki, kad kāds izrāda uzmanību, mirkli patur roku, nodzied kādu dziesmu un emocionāli sasilda.
Arī šogad biedrība Vecpiebalgas rūķi dosies ciemos uz “Greiveriem” ar dziesmām, dāvaniņām un siltām domām. Biedrība svētkos un ikdienā iespēju robežās cenšas atbalstīt šīs apkaimes grūtībās esošos ļaudis – daudzbērnu ģimenes, vientuļos ļaudis, cilvēkus, kam kādā brīdī klājas sarežģīti.
Arī šogad darbi jau rit pilnā sparā – kādai vientuļai kundzei iegādāta malka visai ziemai, meitenei apmaksātas pusdienas skolā, jo vecāki to nevar atļauties, bārenim ik mēnesi tiek segta mobilā telefona rēķina summa, vēl kādam tikusi pirmā veļas mašīna dzīvē un pirmās ragaviņas. Vēl vairāk ir to, kuri lūguši atbalstu pārtikas iegādē.
Mūs gaida ciemos ne tikai “Greiveros” vien, tāpēc no sirds priecāsimies, ja varēsiet atbalstīt mūsu aktivitātes ar kādu eiro, ko mēs izmantosim viscēlākajiem mērķiem – grūtībās nonākušo cilvēku atbalstam.
Rekvizīti:
Vecpiebalgas rūķi; Biedrība
Reģ. Nr.50008282761
AS Citadele
SWIFT kods: PARXLV22
Konts LV03PARX0022384190001
Maksājuma mērķis: ziedojums
Biedrībai ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss
www.vecpiebalgasruki.lv
[email protected]
