“Ir ļoti svarīgi tautu uzmundrināt.” Kā pandēmiju pārcieš radošie Moldovā, Tunisijā un Francijā 0
“Kultūrzīmes” uzrunāja trīs spilgtas ārzemju kultūras personības, lai noskaidrotu, kādi ir pandēmijas laika nospiedumi viņu radošajā un ikdienas dzīvē.
Kuģis grīļojas un grimst
Moldāvu mākslinieks PĀVELS BRAILA Rīgu pazīst – 2018. gadā viņš piedalījās mākslinieku grupas izstādē “Orient” mūsu galvaspilsētas Laikmetīgās mākslas centrā. Līdz pat marta sākumam Pāvels vadīja savu dzīvi starp Kišiņevu un Berlīni, maijā bija paredzēta viņa personālizstāde Vācijā, tai būtu sekojušas izstādes Birmingemā un Maskavā.
“Esam nonākuši jaunā vēstures posmā, kad iepriekšējais laika periods ir beidzies, un neviens nesaprot, kas notiks tālāk. Dzīve realitātē ir pārcēlusies uz online vidi, tādām bezgalīgām sarunām. Manas Berlīnes izstādes atklāšana ir pārcelta gadu vēlāk, savukārt septembrī plānotā izstāde Lielbritānijā, Birmingemā, ticamākais, nebūs iespējama.
Kad skatos, kas notiek Itālijā, man liekas, ka mūsu pasaule sabrūk.
šobrīd Moldovā situācija vēl liekas salīdzinoši mierīga, bet mans brālēns strādā neatliekamās palīdzības brigādē, un viņš stāsta par to, kāda ir patiesība. Ziņās jau netiek atklāts, ka medicīnas darbiniekiem nepietiek aizsardzības līdzekļu, ka nepietiek zāļu.
Katru dienu ir vismaz simts jaunu inficēšanās gadījumu, ar katru dienu to skaits pieaug. Visas slimnīcas jau ir pārpildītas. Pirms dažām dienām arī viņš pats dabūja to nolādēto Covid-19. Es pat nevaru iedomāties, kas mūs sagaida,” teic Pāvels Braila.
“Es zinu, ka Moldāvija ir nabadzīga valsts un ka šeit palikuši tikai vecie cilvēki, jaunie bija aizbraukuši strādāt par viesstrādniekiem. Tagad viņi zaudē ienākumus, nespēj nomaksāt dzīvokļu īri un sāk atgriezties dzimtenē. Katru dienu atgriežas pāris tūkstoši, un iespējams, ka lielākā daļa no viņiem ir inficēti. Tā šobrīd ir visgrūtākā problēma, jo viņi nav apturami, izklīst pa visu valsti, sev līdzi aiznesot vīrusu.
Mūsu valdība ir tik korumpēta, ka nav nopietni ņemama. Nespēju iedomāties, kā cilvēki izdzīvo.
Iespējams, iztiek no ietaupījumiem, bet, kas notiks tālāk, nezinu. Nupat zvanīju savam kuratoram par izstādi Birmingemā. Izstādes tēma tieši bija par radošo industriju izdzīvošanu Moldovā.
Jau daudzus gadus galvenais un praktiski vienīgais radošais bizness ir bijušas kāzas, kāzu balles. Mākslinieki, video operatori, īpaši kostīmu mākslinieki, scenogrāfi – visi pēdējos gados bija kļuvuši par kāzu māksliniekiem, un kāzu bizness bija galvenā radošu cilvēku dienišķā maize, gandrīz nebeidzams ienākumu avots. Nu tas ir izsīcis.
Tomēr esmu optimists – lasu, gatavojos visām trim izstādēm.
Tad, kad tās beidzot notiks, tad būs post-Covid-19 laiks un mūsu līdzšinējā domāšana būs mainījusies. Tādēļ tagad gribu savos mākslas darbos atspoguļot mūsdienas, uzsvērt šī laika refleksijas, nevis iestrēgt pagātnē. Man liekas, ka mūsdienu mākslai būs svarīga loma nākotnē.
Jau pirms šīs krīzes no Moldovas lielākā daļa mākslinieku bija aizbraukuši, proti, tie kuri bija tik aktīvi deviņdesmito gadu beigās. Tolaik izstādes un notikumi mākslas dzīvē bija daļa no mūsu valsts ikdienas. Bija daudz mazu mūsdienu mākslas galeriju, dzīve kūsāja. Bet tad, drīz pēc 2000. gada, lietas mainījās: vispirms bija viena korumpēta valdība, tai sekoja komunistu valdība, tad maza revolūcija, saukta par “tvitera revolūciju”, tad nāca nākamā valdība – viss kļuvis tikai sliktāk.
Demokrātu ādās ielīda tādi, kuri teju nedēļas laikā praktiski iznīcināja visu valsti.
No tā joprojām nevaram atgūties. Pašlaik valda superkrimināla valdība, kura nav spējīga rūpēties par saviem pilsoņiem. Pat deklarējot ārkārtas situāciju, viens no pieņemtajiem likumpunktiem noteica nulles nodokli ievestajai tabakai. Visapkārt cilvēki mirst, bet viņi turpina bīdīt savas noziedzīgās intereses!
Mums ir ārkārtas komisija, kurā nedarbojas neviens ārsts. Televīzijā stāsta par valdības sasniegumiem, bet vienīgais, kam iedzīvotāji var uzticēties, ir tikai paši sev. Man bija divdesmit gadu, kad sabruka Padomju Savienība, un praktiski visu laiku te ir bijusi kāda krīze, varētu teikt – mums, moldāviem, ir izveidojusies imunitāte pret dramatiskiem notikumiem. Bet mēs jau neko nezinām par nākotni.
2017. gada “Documenta-14” izstādē Kaselē (Vācijā) manam mākslas darbam bija nosaukums “Kuģis”. Toreiz biju domājis par Sīrijas bēgļiem, bet, iespējams, tagad mēs visi esam kādā kuģī, kas grīļojas un grimst.
Ir ļoti skumji domāt par to, kas notiks ar senajām Austrumu kultūras valstīm un to iedzīvotājiem šīs pandēmijas laikā.
Mēs nespējam palīdzēt pat paši sev un šobrīd nekādā veidā nespējam palīdzēt viņiem. Senajā Persijā savulaik sacerēja “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”. Viena no skaistākajām pasakām ir par lidojošo paklāju. Varbūt tas mūs izglābs…”
Svarīgākais – nodrošināt iztiku
Šobrīd Tunisijā laika apstākļi ir līdzīgi kā Latvijā. Režisors un filmu izplatīšanas kompānijas “Hakka Distribution” īpašnieks MUHAMEDS FRINI dzīvo ārpus galvaspilsētas Tunisas, un mūsu sarunā ik pa laikam skan putnu dziesmas un suņu rejas.
“Man pašam klājas labi, bet cieš daudzi, kuriem ir apstājies darbs un trūkst iztikas līdzekļu. Cilvēkiem taču vajag katru dienu ēst! Esmu laukos kopā ar savu ģimeni, man nav par ko sūdzēties.
Daudziem ir bail, neviens nesaprot, kas ir tas nezināmais, ar ko pēkšņi nākas saskarties, nekas tāds agrāk nav noticis.
Man pieder trīs kinozāles, un kopš ārkārtas stāvokļa pasludināšanas esmu rūpējies par atbalstu saviem 25 darbiniekiem. Ir ārkārtīgi grūti, taču nekas nav svarīgāk, kā nodrošināt iztiku šim periodam, kuram neviens nezina beigu datumu. Visiem, kuriem trūkst iztikas līdzekļu, Tunisijas valsts šobrīd nodrošina pusi no minimālās algas, ieskaitot kultūras darbiniekus ar neregulāriem ienākumiem.
Esmu arī kultūras padomes loceklis, un mēs meklējam turpmākus risinājumus sociāli nenodrošinātajiem kino darbiniekiem. Man bija vairāki projekti, ar kuriem piedalīties starptautiskos kinofestivālos gan Kannās, gan Venēcijā.
Tunisijā daudz pasākumu ir pārcelti tiešsaistes vidē,
piemēram, ikgadējais Gabes pilsētas kinofestivāls aprīļa sākumā notika online. Skatītājiem bez maksas bija iespēja redzēt vairāk nekā 40 filmu. Rosināt kultūras un izklaides notikumus internetā ir mūsu, pilsoņu, pienākums pret valsti, pret citiem iedzīvotājiem. Ir ļoti svarīgi tautu uzmundrināt, dodot iespēju skatīties bezmaksas filmas, teātru izrādes un koncertus.”
Trauslais kļūst izturīgāks
Filozofiski zinātniskā domātāja, Parīzes starpnozaru universitātes ģenerālsekretāra ŽANA STAUNES Parīzes dzīvoklis atrodas pavisam netālu no tēlnieka Augusta Rodēna muzeja. Sarunā vairākas reizes prātā nāk Rodēna “Domātājs” – iegrimis dziļās pārdomās par notikumiem pasaulē.
“Cilvēku rases lielākais trūkums ir nespēja izprast eksponenciālo funkciju (kāpināšanu),” atkārtojot pirms gadsimta Ķīnā dzimušā amerikāņu fizikas profesora Alberta Bartleta domu, teic mūslaiku domātājs Staune, analizējot vīrusa pēkšņo izplatīšanos pasaulē.
“No paša sākuma mūsu lielākā kļūda bija nespēja uzņemt pietiekami nopietni ķīniešu mācības. Vēl 6. martā sniedzu lekciju Parīzes universitātē un toreiz biju aprēķinājis – pat ja mēs, franči, būsim desmit reizes mazāk enerģiski nekā ķīnieši, mūsu tauta šo krīzi spēs pārdzīvot. Tagad cilvēki tiešām respektē valdības noteiktos ierobežojumus, uz ielām cilvēku ir maz.
Francija ir mainījusies, agrākie smaržu ražotāji ir sākuši ražot dezinfekcijas līdzekļus.
Runā, ka gandrīz pusotra miljona parīziešu aizbraukuši uz lauku īpašumiem, bet es to nespētu – te ir manas grāmatas, ierastā vide darbam, internets, mūzika.
Pašlaik rakstu nākamo grāmatu un ir nedaudz grūti koncentrēties. Katru dienu turpinu domāt, analizēt, esmu intelektuālis, man domāšana ir pati svarīgākā nodarbe. Šad un tad internetā spēlēju šahu, taču sapratu, ka, šādā laikā aizraujoties ar spēli, zaudēju savam darbam nepieciešamo laiku.”
Sarunas gaitā Žans Staune īpaši piemin dažus teikumus no libāņu izcelsmes finansista un domātāja Nāsima Tāleba grāmatas “Antifragilitāte (antitrauslums): parādības, kuras iegūst spēku no nekārtībām”, kuru pašlaik lasa. Piemēram, par to, kā dažas lietas gūst labumu no satricinājumiem; tās plaukst un aug, sastopoties ar nepastāvību, nejaušībām, nekārtībām, dusmām un stresu; tās labi jūtoties piedzīvojumu, riska un nenoteiktības gaisotnē.
Antifragilitāte esot process, kurš veicinot apziņas attīstību un briedumu,
tomēr, neskatoties uz šīs parādības visuresošo stāvokli, nevienā valodā vēl īsti neesot izgudrots precīzs pretstats vārdam trauslums. Antitrauslums veidojoties ārpus izturības vai noturības.
Elastīgais pretojoties triecieniem un paliekot nemainīgs; trauslais kļūstot izturīgāks. Jāpiebilst, ka grāmata pirmo reizi publicēta pirms astoņiem gadiem.
