Māris Antonevičs: Čekas maisu atvēršanai ir laiks! 24
Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc tieši šobrīd atjaunojusies diskusija par tā saukto čekas maisu atvēršanu? Te diez vai vajadzētu meklēt kādas grandiozas sazvērestības, kas pēdējā laikā sabiedrībai piedāvātas pat literārā formā, par dažādiem interneta “avotiem” nemaz nerunājot. Tomēr ap šo jautājumu atkal ir izveidojies zināms sabiezējums, kas prasa atrisinājumu.
Ne velti tieši tam savu triumfa mirkli – uzrunu pēc “Lielā Kristapa” balvas iegūšanas – izmantoja arī kinofilmas “Melānijas hronika” režisors Viesturs Kairišs. Bieži radošie cilvēki šādos brīžos izvelk garu pateicību sarakstu skolotājiem, radiem un kolēģiem, bet Kairišs pievērsies sabiedriski nozīmīgas problēmas aktualizēšanai. Visu cieņu!
Protams, iemesls diskusijai ir arī VDK zinātniskās izpētes komisijas aicinājums Valsts prezidentam Raimondam Vējonim nodot čekas maisus atklātībai (fragments no komisijas paziņojuma: “VDK un tās priekšteči bija tikai viena represīvā institūcija. Morālo vērtējumu par katra rīcību, motīviem, apstākļiem var dot vienīgi Latvijas sabiedrība un katrs cilvēks savā garīgajā dzīvē pats.”), kā arī attiecīga ierosme parakstu vākšanas vietnē “Mana balss”. Bet ne tikai… Vēl ir dīvainais gadījums ar bijušā premjera Ivara Godmaņa “čekas lietas” materiālu pazušanu, kas atklājies neilgi pēc tam, kad pielaidi valsts noslēpumam un pēc tam arī amatu Iekšlietu ministrijā zaudējusi viņa dzīvesbiedre llze Pētersone-Godmane. Bet to savukārt pavadījušas baumas, ka iemesls pielaides atņemšanai varētu būt dalība kāda bijušā VDK virsnieka organizētās viesībās ārvalstīs ar interesantu publiku, kur ir ne tikai “bijušie”. Vēl ir uzkrītoši nervozās Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Maizīša darbības un izteikumi ik reizi, kad dienaskārtībā parādās jautājums par plašāku pielaidi VDK kartotēkai vai to publiskošanu. Tas viss rada iespaidu, ka joprojām, 26 gadus pēc neatkarības atgūšanas, šis jautājums ir politiski jūtīgs, lai gan patiesībā tam taču vajadzētu atslābt.
Kamēr informācija par Latvijas iedzīvotāju sadarbību ar VDK ir slepena, tikmēr čeka aizvien dzīvo un manipulē ar cilvēkiem – tā savulaik intervijā Latvijas Televīzijai sacīja publicists Dainis Īvāns. Runa jau nav tik daudz par to, ka pašreizējie Krievijas specdienesti šos cilvēkus joprojām izmantotu kādās savās interesēs (lai gan, piemēram, atsevišķiem Igaunijā noķertajiem Krievijas spiegiem šī “ķēdīte” bija darbojusies, tiesa, tie nebija t. s. ziņotāji, bet pat VDK štata darbinieki). Runa ir par psiholoģisko slogu, ko šis temats uzliek. Šķiet, ka cilvēkiem, kas godīgi atzinuši, ko padomju laikā darījuši, kādi bijuši apstākļi un izvēles, tas nācis kā atvieglojums. Bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis un ārsts, diplomāts Georgs Andrejevs nezaudēja ne cieņu, ne stāju, kad izstāstīja savu stāstu. Tāpēc runām, ka līdz ar čekas maisu atvēršanu sāksies kādas “raganu medības”, īsti nav pamata. Sabiedrība ir pietiekami nobriedusi un attālinājusies no tiem laikiem, lai nekristu emocionālās galējībās. “Raganu medības” vienkārši ir ērtākā atruna, ar kuru aizsegties, lai turpinātu vilcināt un spēlēties.
Gribētos, lai šajā jautājumā stingrāks mugurkauls būtu arī Valsts prezidentam Raimondam Vējonim. Kāpēc? Viņš pēdējā laikā ir vairākkārt deklarējis, ka it kā vēloties Latviju atbrīvot no “padomju sekām”. Tiesa, tā “atbrīvošana” ir tāda izlases veidā – nepilsoņu statuss, bērnunami… Daudzas citas padomju sekas prezidents negrib vai neuzdrošinās redzēt. Arī ievilkušos neskaidrību ar čekas maisiem.
Varbūt Latvijas simtgade ir īstais brīdis, lai to paveiktu! Un ieietu jaunā laikmetā!
