Ir labi sajust blakus kādu stiprāku 1
Tikai grāmatā būs lasāms Lietuvas mūsdienu rakstnieka Alvida Šlepika romāns “Mans vārds ir Marīte”. Pagājušā gada decembrī viņš bija Prozas lasījumu viesis. Piedāvājam nelielu aprakstu un fragmentu no romāna.
Tikšanās ar lietuviešu rakstnieku Alvidu Šlepiku Baltijas grāmatu izstādē Viļņā bija laikus sarunāta, taču milzīgajā grāmatu cienītāju plūsmā noliktā stunda aizritēja, bet autors, kura romāns “Mans vārds ir Marīte” kopš izdošanas brīža 2012. gadā saviļņoja un pozitīvi pārsteidza Lietuvas prasīgo prozas lasītāju, bija bez pēdām pazudis grāmatu piedāvājumā. Neba nu var pazust viens no visvairāk lasīto un nule arī tulkotās grāmatas radītājs. Rakstnieka pienākumos izstādes laikā ietilpa gan tikšanās ar lasītājiem, gan interviju un diskusiju vadīšana.
Gaidīju gan televīzijā translētā dialoga beigas, gan izstāvēju autogrāfu un labo domu teicēju krietni pagaro rindu, lai ne tikai noslēgtu nepieciešamos līgumus, bet lai uzzinātu, cik patiess ir stāsts par “vilku bērniem”. Marīte ir viena no tām vācu meitenēm, kuras vecākus padomju armijas karavīri Vācijā ne tikai garīgi piesmej: pazemojums seko pazemojumam, no mājas izdzītā ģimene mitinās saimniecības piebūvē, kopā ar pārējiem vāc armijas daļas izmestos pārtikas atkritumus, dara visu iespējamo un neiespējamo, mūsdienu acīm raugoties, lai izglābtos no bada nāves. Viens no ēdamā iegūšanas veidiem ir robežas pārkāpšana, bīstamais ceļš ziemā pāri aizsalušajai Nemunai vai, ierokoties vilciena oglēs, brauciens uz Lietuvu, kur apstākļi ir mazliet labāki. Iegūt ēdamo ir dzīvības un nāves jautājums. Bērni, lai dabūtu kaut mazumiņu ēdamā, palīdz, cik nu spēka un varēšanas, vecākiem. Nereti tieši mazie padsmitnieki ir tie, kuri ir stiprākie un izturīgākie.
Romāns ir arī par šodien aktuālu un līdz šim neviena neaizskartu tematu. Rakstnieks ir radījis skaudri patiesu, mākslinieciski izsvērtu, emocionāli tik šokējošu stāstu, ka asaras, to lasot, nav novaldāmas. Te nu liels paldies tulkotājai, rakstniecei Dainai Avotiņai, kura notvērusi vārdos cilvēku un bērnu bailes un cerības, trauksmi un pestīšanu, sāpes un izmisuma galējās robežas, ka pat mazs bērns lūdzas: “Dievs, izdari tā, lai visi būtu laimīgi, lai neviens velti nemirtu, lai visi atrastu savējos un lai būtu, ko ēst, izdari tā, lai nekad nebūtu jābaidās…” Autors uzsver, ka viņa romāns ir par mīlestību, līdzjūtību un par atmiņu.
Grāmatu ilustrējusi māksliniece Māra Rikmane, kas atklāja sajūtas, ko romāna varoņi viņā raisīja: “Abas ar “wolfenkind”/vilkabērnu Renāti esam vienaudzes. Romānā aprakstītais atbilst tām izjūtām, tai atmosfērai, ko pārdzīvoju kopā ar savu ģimeni, mainoties lielvarām. Neliela epizode no simtām citu man kā bērnam lika saprast, ar kādu “atbrīvotāju” turpmāk būs darīšana. Atkāpās vācieši. Pagadījos pagalmā ceļā kādam vācu virsniekam, kas steidzās man garām, viņš atgriezās atpakaļ un piebēra man pilnu priekšauta kabatiņu ar kara laika karamelēm – necilu, bet tolaik retu kārumu, uzsaukdams: “Auf wiedersehen, kleines Mädchen!” Satikšanās ar “atbrīvotāju” bija citāda. Krievu zaldāts man norāva no galvas vecmammas adīto angoras vilnas mici ar bumbuli – tādu, kādu romānā valkā Renāte, un ar plašu žestu to uzdāvināja blakusesošai Maņai vai Ņurai, kura to arī pieņēma, uzmaukdama tūdaļ galvā pāri lakatam. Sīka, nenozīmīga epizode, bet pieprasītās simpātijas un pateicības jūtas par atbrīvošanu, pieskaitot vēl pēckara zvērības pret manu tautu, tā arī nekad vairs nav zudušas.”
Lietuvas Rakstnieku savienības izdevniecības vadītājs literatūrzinātnieks Valentīns Sventicks, iesakot Alvida Šlepika romānu tulkošanai latviski, rakstīja, ka tas ir spēcīgākais no jaunās rakstnieku paaudzes pēdējo gadu romāniem, kurš guvis augstas balvas un kura tirāža tiek atkārtota un atkārtota. Tā ir ne vien lasītāju pieprasīta, bet arī labi uzrakstīta grāmata.
A. Šlepiks ir daudzpusīgs autors, viņš raksta dzeju, prozu, scenārijus, ir saistīts ar teātri. Rakstnieks dzimis 1966. gadā, mācījies Lietuvas Mūzikas akadēmijā aktiermākslu un režiju, strādājis Viļņas Mazajā teātrī un Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī, kādu laiku bijis avīzes “Literatūra un Māksla” galvenais redaktors. Literatūrā debitēja 20. gadsimta 90. gados ar dzejas grāmatu, tālāk seko vairāki mākslinieciski spēcīgi prozas darbi. Ir Lietuvas RS un Lietuvas PEN kluba biedrs.
Romāna eksemplārā, kuru Viļņā pateicīgā lasītāja ielika rakstniekam rokās, viņš ar lielu jautājuma zīmi ierakstīja, vai mēs joprojām ticam, ka neviens nekur nekaros, neviens neizlies cilvēka asinis. Vai tu tici, ka tā būs…
