Līvija Plavinska. Latgalietis – kārtīgs latviešu cilvēks 22
Līvija Plavinska, Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja, teiks uzrunu Latgales simtgades kongresā
1. Tas ir skaisti un pareizi, esmu par to lepna un priecājos. Turklāt tam taču arī vēsturisks pamatojums – Latgales kongress 1917. gadā bija pirmais solis uz Latvijas izveidošanu. Tagad, pēc simt gadiem, ir jauki atzīmēt svētkus, nosacīti izejot pa tiem pašiem vēstures soļiem.
2. Vienmēr politika ir bijusi saistīta ar populismu, un to nevaram novērst. Cilvēki savas atpazīstamības un politiskās karjeras nolūkos izmanto dažādas metodes un instrumentus. Būs un jau ir tādi politiķi, kas šādā veidā izmanto Latgales kongresa simtgades notikumu. Bet, manuprāt, nevajag jaukt šīs lietas kopā. Ir arī citi, kas caur šo notikumu grib zīmēties, taču tas ir katra cilvēka ētikas jautājums.
Manuprāt, būtu jāveido īpaša programma, kas veicinātu Latgales reģiona izaugsmi, piemēram, piesaistot investorus. Ar lielāku sparu arī jāaktualizē Latgales un arī visas Latvijas vēsture, jo nez kāpēc visi zina, kas ir Tramps, bet ne visi, ka, piemēram, Latgales kongress bija tik nozīmīgs Latvijas valstij. Mums jāmācās vairāk zināt par savu valsti un vairāk ar to lepoties ikdienā.
3. Mēs būsim pievilcīgi ar to, ka esam zaļa valsts, ka neesam laiduši postā daudzas savas vērtības un cilvēki var dzīvot neskartā vidē. Man prieks arī par mūsu jauniešiem, kuri daudz studē un iegūst izglītību. Arī tā ir mūsu nākotnes iespēja, jo esam gudra tauta. Esam labi datorzinībās, tāpēc jācenšas iekarot šo nišu. Mums nav derīgo izrakteņu, tāpēc arī nākamajos simt gados Latvija būs jāiznes ar tiem dārgumiem, kas mums ir, – skaistu zemi un radošiem cilvēkiem. Tāpēc mums jāpiestrādā pie tūrisma, izklaides jomas, jo tas ir tas, ar ko mēs varam izcelties. Tomēr valsts saimniecība nākotnē būtu jāsakārto tā, lai attīstības process būtu saistīts kā ar pilsētām, tā laukiem. Kādreiz bija piecgades plāni, par ko mēs smējāmies. Taču, ja tā padomā, tas patiesībā nav nemaz tik muļķīgi – mums vajadzētu plānot savu ekonomiku un rīkoties atbilstoši tam.
4. Esmu latgaliete no matu galiņiem līdz papēžiem, un pašam sevi jau grūti objektīvi novērtēt. Bet, ja man tomēr jāsaka, tad – no vienas puses, varbūt liekas, ka esam sevī noslēgušies, no otras – pret citiem esam ļoti sirsnīgi un atvērti. Uzņemot ciemiņus, mēs tiešām ļoti domājam, kā likt viņiem pie mums justies labi ar to visu, kas mums ir, reizēm – neraugoties arī uz trūkumu. Vēl mēs ļoti iestājamies viens par otru un atbalstām. Ja mūsējie vēl tepat mājās, tad vēl varam uzmest viņiem kādu garu, bet, kad izbrauc pasaulē, tad gan mēs apvienojamies un cīnāmies par savējiem. Esam nedaudz spītīgi, lai saglabātu savu vērtību – latgaliešu valodu. Jebkura valoda ir mūsu bagātība, ar kuru jālepojas. Un, ja tā ir manas mātes valoda, tad vēl jo vairāk. Bet patiesībā jau latgalietis ir vienkārši kārtīgs latviešu cilvēks, kuram lielākā daļa iezīmju ir tādas pašas kā visiem latviešiem.
Madara Briede
