Jānis Streičs. Latgalietim vairāk pašironijas un optimisma 22
Jānis Streičs, režisors, teiks uzrunu Latgales simtgades kongresā 5. maijā Rēzeknē
1. “Runas, dēls, kā vēji grozās,” teica Baltais tēvs Antiņam un piekodināja: “Tici ugunij, ne vējam!” Vai uguns Rēzeknē būs vai nebūs? Mani tam nelaiž klāt. Pat slēpa, ka protokolos biju pieteikts kā Orgkomitejas Goda loceklis. Tas reklāmai. Šur tur, protams, iejaucos, kad nejauši uzzināju, kāda nekompetence un aklums ir ņēmis virsroku, ka draudēja pat pamatīgas nepatikšanas līdz ar kaunu par organizētāju provinciālismu. Es darīju, ko varēju. Bet tagad atkaujos no intervijām.
Lai rāda darbs! Vārdus šobrīd neminēšu. Ceru uz to, ka gadās arī patīkamas vilšanās. Kā notika ar manu jubileju “Gorā”. Braucu uz Rēzekni kā soda vietu, jo ar šo koncertu biju iecerējis iezvanīt Latgales vēsturiskā kongresa simtgadi. Tāpēc jau izvēlējos “Goru”, nevis Dzintaru koncertzāli, Operu vai Lielo sporta halli, ko menedžeri piedāvāja. Ielūgumos aicināju pagodināt ar savu klātbūtni ne mani, bet Latgali. Bet tad sākās šaubu un izmisuma dienas. Jo “Gors” nav province. Latvijas labākā akustiskā koncertzāle ir augsta latiņa. Jo godā celta tiek vieta un cilvēki, kas tur dzīvo. Lādēju sevi par vieglprātību. Vai neesmu pārvērtējis, vai varēšu dot prieku? Bet notika kaut kas neparedzēts. Dod, Dievs, lai arī tagad es varētu piedzīvot līdzīgu vilšanos. Bažu daudz. Bet galu galā pati Latgale ar savu vēsturi un garu ir pārāka par ikvienu no mums. Kā arī Latvija ar saviem ļaudīm.
2. Jā. šoreiz daudz tiek runāts, taču tie nav tikai “vārdi, vārdi, vārdi…”, kā ironizēja Hamlets. Katrā vārdā kā sēkla ir brieduma pilnība un spēja radīt jaunu dzīvību. Tāpēc ir labi, ka visur skan Latgale, Latgale, Latgale… Atcerieties Jēzus līdzību par vārdu kā sēklu. No svara ir augsne, kurā šī sēkla krīt. Uz akmeņiem, tuksnesī vai kopta dārza zemē. Ticu, ka Latgalei atvērtu siržu augsnes būs ļoti daudz.
3. Nesmīdināsim Dievu ar paredzēšanu. Mēs neesam pasaules naba, bet Eiropas daļa, un mūs gaida milzu pārmaiņas. Turklāt mūsu neatkarība ir atkarīga arī no aizmugures, kur Krievijas haoss un neprāts. Vienīgā cerība, ka Latvijas salīdzinoši zemais dzīves līmenis nav pievilcīgs laimes meklētājiem. Tāpēc ticu, ka mošeju skaits Latgalē nebūs tik liels kā Berlīnē un Rīgā.
4. Par kuru Latgali jūs runājat? Par tagadējo vai to, kas bija pirms simts gadiem? Latvija nav liela valsts. Rīga pilna ar visu novadu ļaudīm, kas iebrauc vienas dienas darīšanās un dodas uz mājām. Te katru nedēļu varu satikt savējos no Preiļiem, Rēzeknes un no Daugavpils. Agrāk latgalieti nodeva akcents. Tagad pilns ar tādiem, kas latviski runā pareizāk un tīrāk par dažu labu rīdzinieku. Pirms daudziem gadiem Imants Ziedonis teica: “Vienīgais latvietis, kas ir saglabājis savu etnisko būtību, ir latgalietis. Diemžēl tas izpaužas tad, kad latgalietis sadzeras.” Tas aizvainoja Andri Vejānu. Mani ne. Jo es zinu, ka latgalietis, iedzēris par santīmu, rāda pasaulei, ka ir dzēris par veselu latu. Vēsturē tas notika aiz nabadzības. Tāpēc latgalietis arī tagad mīl piedzirdīt rīdzinieku, lai var ar to palielīties kaimiņiem. Ja neticiet, patiesību jums atklāj dziesma. Tāpēc paklausieties, kā dzeršanu slavina citos novados: Es dzērāj vīriņš… Apsegloju melnu kuili… Pats par savu naudu dzēru… Tur es dzēru, tur man tika… Dzer, dzer, brālīti, dzer… Iedzersim pa glāzei, kamēr jauni mēs… Alus ir labs, iedzert nav grūt… Bet latgaliešiem tik vien kā “Dzārojeņa leigaveņa ik vokorus gauži raud” un vēl ir: “Dzer buoba nabādoj, pordzeivosi vysu!” Vairāk nezinu.
Latgalietim vairāk pašironijas un optimisma. To apliecina kāzu apdziedāšanas dziesmas. Dzer jau tie, kam naudas nav. Boļševisms nosodīja naudu, godā cēla plikadīdas, tāpēc dzēra visa Latvija. Bet nu mēs varam kļūt pārticīgi un gribam tādi būt. Tāpēc šie svētki latgalieša pašcieņai būs vairāk kā “šmakovka”. Šaušalīgs vārds! Kas un no kurienes to izrāva? Manā bērnībā, kara gados šo mantu mīļi sauca “Dzimtiņeite” un dziedāja. Šmakovka atgrūž jau ar vārdu vien. Bet daudziem patīk. Tiem, kuru apziņā Latgale joprojām ir Vitebskas dzeravņa.
Vita Krauja
