Jānis Bulis. Vienības sajūta, pacilātība un prieks 22
Jānis Bulis, Romas katoļu baznīcas Rēzeknes–Aglonas diecēzes bīskaps
1. Rēzeknei šīs svinības, kas saistās ar Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanu pēc 50 okupācijas gadiem, ir liels notikums. Tas liek ne tikai atcerēties to, kas risinājās toreiz, 1990. gada 4. maijā, bet arī, kā mēs tolaik gatavojāmies, lai Latvijai būtu tādi deputāti, kas atbalstītu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tas prasīja daudz enerģijas, drosmes. Vajadzēja pārliecināt cilvēkus, lai viņi balsotu par tiem deputātu kandidātiem, kas bija izvirzīti no Tautas frontes. Es personīgi ar cilvēkiem runāju, kur vien iespējams, pat bērēs un kapusvētkos. Pie manis ieradās arī kreiso pārstāvis, kurš ļoti aktīvi centās mani pārliecināt, ka vienalga neizdosies atgūt Latvijas neatkarību. Es tajā laikā strādāju Ludzā, būvēju baznīcu. Un deputāts no Ludzas, ko mēs ievēlējām, galu galā arī bija viens no tiem, kurš pēc tam Augstākajā Padomē balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Tas, ka šogad galvenās 4. maija svinības notiek Rēzeknē, Latgalē, visus šos vēsturiskos notikumus dara klātesošus. Tas rada vienības sajūtu neatkarīgā Latvijā, pacilātību, prieku. Ieradīsies Latvijas Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidents, deputāti – gandrīz var teikt, ka galvaspilsēta uz brītiņu pārcelsies uz Rēzekni. Pašreizējais Latvijas Valsts prezidents arī savulaik balotējās par deputāta kandidātu no Latgales novada, un tieši Latgales ļaudis viņu ievēlēja Saeimā.
2. Tas ir labi, ka daudz runā un raksta par Latgali. Paaudzes, kuras maz zina par to, gūs lielāku priekšstatu par ļoti svarīgiem vēsturiskiem notikumiem – gan par Rēzeknes kongresu, gan Latvijas Valsts neatkarības atjaunošanu. Tas ir piemērs mums visiem, kā realizēt iecerēto. Šie cilvēki bija drosmīgi, uzņēmīgi, atbildīgi, prata izvērtēt politisko situāciju, izmantot to savas tautas labā. Mums jānoliec galva to cilvēku priekšā, kuri ne tikai izvirzīja idejas, bet prata tās īstenot. Un, protams, vislielākā pateicība Dievam, kurš deva tieši tādus cilvēkus. Viņi sasniedza mērķi, redzēja savu pūļu augļus – kā nodibinās un attīstās Latvija. Tas, ka apvienojās visi novadi – arī Latgale, kas līdz tam bija pievienota Krievijas Vitebskas guberņai un nolemta totālai pārkrievošanai –, var teikt, bija tautas glābiņš pēdējā brīdī.
Varam būt lepni, ka nosargājām ne vien ticību, bet arī latgalisko valodu un rakstību. Tradīcija ir spēcīgs arguments, lai to, kas ir bijis, saudzētu, paturētu un attīstītu, nevis pārsvītrotu vai kropļotu.
Izvirzīt idejas jau var, bet kā tās realizēt, jo daudz ir labu nodomu, kas dažādu iemeslu dēļ tā arī paliek ideju līmenī: cilvēkiem pietrūkst drosmes, gudrības, izpratnes, arī Dieva palīdzības. Svinības ir arī atgādinājums, ka pašiem viss jādara, nevis jāgaida, kad iedos gatavu. Notikumi, kurus pieminam, māca arī mūs šodien iecerēto virzīt uz piepildījumu. Tas ir sevišķi aktuāli jaunajai paaudzei, kas ir Latvijas nākotne. Bērniem, skolēniem, jauniešiem ir ļoti svarīgi zināt savas valsts vēsturi, apzināties sevi kā tautas daļu.
3. Neesmu pravietis vai gaišreģis, tādēļ nākotni paredzēt nespēju. Vienīgi Dievs zina, kas notiks. Bet, ja neiznīks kristīgā ticība, kristīgās vērtības, tiks saudzēta dzīvība, tauta ies pa ticības ceļu, dzīvos saskaņā ar Dieva Vārdu, lūgsies, tad ar Dieva svētību Latvijas nākamie 100 gadi varētu būt uzplaukumu nesoši.
Latvijā ir bijušas daudzas svešas varas, bet, neskatoties uz to, tika saglabāta tauta, valoda, kultūra, esam savā zemē. Nav jau pie mums arī tāda nabadzība – kā dažviet pasaulē bads un ūdens trūkums –, lai no Latvijas būtu jābēg pāri okeānam dzīvot svešā malā.
4. Visi atzīmē latgaliešu atvērtību, viesmīlību, neatlaidību darbā. Droši vien labāk to var novērtēt citi no malas.
Dace Kokareviča
