Anna Rancāne. Brīnišķīgi, ka esam tik dažādi 22
Anna Rancāne, rakstniece, Latgaliešu kultūras biedrības valdes locekle, teiks uzrunu Latgales simtgades kongresā 5. maijā Rēzeknē
1. Tas ir simboliski, ka tieši austrumos, Rēzeknē, pirms 100 gadiem sākās latviešu tautas ceļš uz savu valsti. Palasot vēsturnieku darbus, grūti pat apjēgt, cik tas ir bijis smags, dažādu grūtību un nejaušību pārpilns. Varēja būt arī pavisam citādi, un tad, iespējams, mums būtu daudz bēdīgāks liktenis, līdzīgs Osvejas, Drisas u. c. apgabalu latgaliešiem, kurus vēsture nošķēla aiz Latvijas robežas.
Es Latviju uztveru kā vienotu un bezgala skaistu veselumu, bet nekādā gadījumā ne vienādu. Mums ir skarba, bet arī bagāta vēsture, kuras dāvanas mēs neesam līdz šim pilnvērtīgi izmantojuši. Viena no tādām dāvanām ir tas, ka latviešu tautas nacionālā identitāte vēstures gaitā veidojusies dažādu kultūru, reliģiju, dažādu civilizāciju ietekmē, ka tai ir divas literārās rakstu valodas, kurās abās ir folklora, literatūra.
2. Varbūt beidzot, līdz ar kongresa atceri, sāks apzināties arī to, ka šī latgaliešu dāvana Latvijas valstī ilgus gadus ir tikusi nenovērtēta, atzīta par mazvērtīgu, nīdēta, ka latgalieši ir mūždien turēti aizdomās separātismā, ka arī ekonomiskā plāksnē šejienes ļaudīm nācās smagāk cīnīties par savu izdzīvošanu un labklājību. Šis jaunākā, nabaga brāļa komplekss ir stipri traucējis un traucē joprojām. Šogad ir vēlēšanas, un tad parasti latgaliešiem rodas daudz draugu un aizstāvju, kuri pēc tam nez kur pazūd. Man dažkārt tomēr šķiet, ka Latvijā ne tik daudz pastāv “Latgales problēma”, bet gan attālāko un nomaļo reģionu problēma vispār.
3. Ir pienācis laiks mierīgi, bez kašķiem un savstarpējiem apvainojumiem izvērtēt vēsturiskās lietas, kas ir bijušas šo simts gadu laikā. Tad varbūt nevajadzēs tā, kā teica savulaik Francis Kemps, ka “tiem, kas trīssimts gadus bijuši šķirti, vajag trīssimts gadus, lai atkal tuvinātos”… Jo ir tik daudz sāpīgu jautājumu, par kuriem ir jādomā mums visiem kopā, kas apdraud visu Latviju kopumā, vispirms jau depopulācija, migrācija, ekonomiskās un ekoloģiskās problēmas. Latvijas divsimtgadi mūsu pēcteči varēs svinēt tikai tad, ja mēs kopīgi izdarīsim šos darbus. Gribētos jau, ka 2117. gadā šeit ļaudis sveicinātu un varbūt arī mūs lūgšanās pieminētu gan latviski, gan latgaliski! Iespējams, ka Trasuns, Kemps, Nikodems Rancans un citi pirms simts gadiem vēlējās to pašu.
4. Tās asinis latgaliešiem tomēr ir drusciņ citādas, mentalitāte, audzināšana, temperaments. Ļaudis ir visādi, bet, lai nu kā, sirsnība, atvērtība, viesmīlība ir un paliek latgaliešu raksturīgās īpašības. Dzīvošana sādžās (ciemos), lielās ģimenēs, trūkumā izsenis ir veicinājusi to, ka latgalieši cits citu ir paraduši atbalstīt. Latgalieši ilgi netur ļaunu prātu, labāk skaļi pateiks visu, ko domā, izlamāsies, varbūt arī izkausies, bet pēc tam mierīgi dzīvos tālāk. Sentiments, jūtīgums, mazāks prakticisms un pragmatisms, varbūt tas vēsturiski nāk no katoliskās audzināšanas. Katoliskā pasaules izjūta, laikam tāpēc lietuvieši mums pēc dabas ir tuvāki nekā vidzemnieki. Katolis visur pasaulē jūtas kā mājās, jo visur katoliskajā baznīcā ir viņam atpazīstami, no bērnības ieaudzināti, simboli, arhetipi. Un to jau varēja sajust “Latgales gredzenā”, ka Latgalē kristīgā ticība ir tik cieši savijusies ar tautisko, pat pagāniskajām, ārkārtīgi dziļajām tautas saknēm.
Tas ir brīnišķīgi, ka esam tik dažādi!
Dace Kokareviča
