Kad putenis skan 1
Dodamies laukā no kafejnīcas. Mums jānokļūst līdz parkam, kur gaida Artūra pavadone. Saminstinos, jo nezinu, kā būtu jārīkojas, neesmu gājusi pa ielu divatā ar neredzīgu cilvēku. Artūrs gan nešaubās ne mirkli, saka: “Būsi šoferis,” – un ieķeras man elkonī. Iet sparīgi, lai gan nepārzina maršrutu.
Stāvam pārejā. Es lepojos, ka vairākiem Rīgas luksoforiem ir skaņas signāls, kas vēsta par zaļo gaismu. Liepājnieks ir skeptisks: “Šī skaņa ir pārlieku klusa, transporta troksnis to nomāc. Turklāt Rīgas luksoforiem nav taktilo norāžu kastīšu. Šāds palīgs ļauj saprast, cik šai ielai ir braucamās daļas joslu un kāds ir transporta līdzekļu braukšanas virziens.”
Grūti izprast, kā Artūrs saredz, saprot pasauli. Viņš stāsta par puteni, kad visgrūtāk pārvietoties pa ielu. Viss piesnidzis, spieķa bumbiņa aplīp ar sniegu. Grūti arī tāpēc, ka putenis skan.
“Tāda smalka skaņa, nepārtraukta sīkoņa, švīkstoņa, līdzīgi kā tējkannai, kas tūlīt sāks vārīties. Nevar labi dzirdēt, vai brauc mašīna. Tādās dienās, ja nav īpašas nepieciešamības, laukā labāk neeju.
Reiz ziemā piepeši izdzirdu kādu kundzi saucam – jūs ejat pa ielu! Nodomāju, protams, pa ielu, ko viņa tur klaigā. Sieviete atkārtoja: jūs ejat pa ielu. Izrādījās, ka naski soļoju pa braucamo daļu,” pasmaida Artūrs.
Viņš ne reizi vien lidojis ar lidmašīnu, bet nekad ar helikopteru, to kādreiz gribētos izjust. Un vēl – braukt ar mašīnu, ja blakus sēdētu kāds, kurš teiktu priekšā, līdzīgi kā rallija stūrmanis lasa trases leģendu.
“Man visu laiku gribas uzdrīkstēties, kaut ko jaunu piedzīvot,” saka Artūrs.
