Ripot ar spieķi 1
Lūkojos apkārt, kur tad ir pavadonis. Artūrs balto spieķi izņem no somas – salokāms. Demonstrē, kā izskatās rotējošā bumbiņa galā. Skaidro, ka ir bakstāmie spieķi – pats uzreiz atvainojas, ka tā nav glīti runāt, – un ar bumbiņu. Apaļums ripinās, palīdz labāk just visu, kas priekšā.
Īpaši lieliski, ja trotuārā ir iestrādāta vadlīnija – reljefs, trapecveida padziļinājums. Spieķa bumbiņa ieguļas tajā un ripo – tādējādi, it kā braucot vari tikt uz priekšu.
Vēl ir brīdinošā josla, kas veidota ar reljefām pumpiņām un ietves segumam kontrastējošu krāsu, tā vēsta, kur sākas kāpnes, gājēju pāreja vai pieturvieta. Pagaidām Liepājā tikai dažviet īstenota vadlīniju sistēma. Daudzi iet garām un nenojauš, kāpēc šāda renīte nepieciešama.
“Stāstīju vienam draugam, viņš bija domājis – lai ērtāk vilkt koferi… Vecākas kundzītes mēdz apstāties tieši ietves vidū un aizrāvušās pļāpā. Kad aizrādu, ka man tur jāiet, protestē. Saprot vien tad, kad pavicinu balto spieķi.”
Liepājas jūrmalā ir peldvieta, kas pielāgota cilvēkiem ar redzes un kustību traucējumiem. “Beidzot varu viens pats nopeldēties.” Tā aprīkota ar audiobojām, kas raida skaņu signālus.
Artūrs priecājas par vēl vienu Liepājas jaunumu – kad piebrauc autobuss, tiek skaļi nosaukts maršruta numurs un kursēšanas virziens, to var dzirdēt pieturā stāvošie. Šādu sistēmu puisis redzējis arī Anglijā, bet Spānijā bijis autobusu saraksts ar balsi.
Vēl vajadzētu runājošu bankomātu, kādi ir daudzviet pasaulē. Paņem līdzi austiņas, pievienojies bankomātam un klausies, kas jādara. Dažiem bankomātiem gan ir uzraksti Braila rakstā, taču no tā īsti neesot jēgas – neprasīsi taču garāmgājējam, lai palīdz izņemt naudu.
Limuzīns tantei
Artūrs aizrautīgi stāsta par saviem vaļaspriekiem. Kopā ar draugu viņi atjauno audiogrāmatas, kas ieskaņotas magnetofona lentēs. Kādreiz Liepājas neredzīgo bibliotēka tās norakstīja arhīvā. Artūrs izlūdzās, lai dod viņam, bija žēl, ka grāmatas nonāktu mēslainē. Līdzīgi gribēja sarunāt ar Rīgas bibliotēku, taču viņi bija kategoriski – nedosim!
“Likteņa ironija – pēc laiciņa bibliotēkas pagrabs applūda, un daudzas labas grāmatas gāja zudībā… Lentes pārrakstām ar Majaku, veco lenšu magnetofonu, pārveidojam digitāli, mp3 formāta failos. Ierakstus nosūtu arī mūsu bibliotēkai, ja viņiem nepieciešams.Vēl viens hobijs saistīts ar vecajām latviešu filmām. Vācu tās internetā un citos iespējamos veidos, sašķiroju pēc desmitgadēm, sākot no 30. gadiem, uzglabāju cietajā diskā. Atbrauc mana tante no Anglijas un vienmēr lūdz – uzliec Limuzīnu, uzliec Dāvanu vientuļai sievietei… Mana mīļākā filma gan ir Dubultslazds, kā mēs ar draugu sakām, pirmais latviešu bojeviks.”
