Palīdz izglītība un iztēle 1
Strādājot par gidu, noder ne tikai angļu valoda, bet arī vēstures zināšanas.
Liepājas neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis kādā ārzemju muzejā sastapa šādu īpašu gidu. Enerģiskais vīrs izloloja šo projektu, bet iegūt gida sertifikātu piedāvāja Artūram, jo viņam ir vēsturnieka izglītība.
Gids Artūrs ved grupas pa Kūrmājas prospektu, grezno ielu, kas ved no Jūrmalas parka uz Liepājas centru. Tas ir neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem īpaši izveidots maršruts Sadzirdi, sasmaržo, satausti Liepāju!.
“Man patīk šī iela. Arī Čakstes laukums un Kalpaka tilts Karostā ir manas mīļākās vietas pilsētā. Gida darbā ļoti palīdz iztēle. Iedomājos seno Liepāju, kas sākumā bija mazs ciemats ar plūstošām smiltīm, savukārt XVIII gadsimtā – koka trotuāri, brauc zirga pajūgi, pasta rati, laternu vietā petrolejas spuldzes…”
Pilsētā izvietotas piecas taktilās kartes ar apskates objektiem, proporcionāli samazināti ēku modeļi. Var jau izstāstīt, ka tur, lūk, ir Liepājas Universitātes ēka, bet pavisam citādi, ja var aptaustīt tās veidolu.
“Pievedu tūristu pie taktilās kartes un uzlieku viņa plaukstu, lai aplūko ar rokām. Ā, šādi izskatās, uzreiz viss skaidrs. Pie viesnīcas Promenade ir karte ar topošo koncertzāli Lielais dzintars, ko atklās rudenī. Interesanti palūkot, ka tā izskatīsies kā milzu kupols.
Pavasarī biju Kara muzejā Rīgā, gribēju apskatīt lielgabala riteni, pieskarties tam. Zāles pārzine uzbrēca, ka nedrīkst. Sacīju, ka esmu neredzīgs. Viņa ietiepās – vienalga nedrīkst aiztikt! Tam eksponātam taču nekas nenotiks, ja reizi gadā kāds pieskarsies. Par šo tēmu kādreiz diskutēju arī Motormuzejā un Ceļu muzejā Šlokenbekā, lai pārliecinātu, kāpēc man un citiem neredzīgajiem tas vajadzīgs.”
Zupa uz minūtēm
Artūrs jau kopš bērnības bija nemiera gars, ļoti patstāvīgs, visu vēlējās darīt pats.
Vasarās dzīvoja laukos Nīcā. Puika nevarēja nosēdēt mājās, vienmēr kaut kur aizklīda, darīja arī palaidnības. Kopā ar kaimiņu zēniem pielavījās ar kravu piekrautam traktoram un izlaida riepām gaisu.
Jau mazotnē Artūrs iemācījās braukt ar velosipēdu. Mamma gan baidījās, ka puika viens pats rullē pa ceļu, tomēr ļāva – lai rūdās dzīvei.“Manā bērnībā laukos nebija daudz mašīnu. Tagad viens atļaujos braukt tikai Krotē, kur ir mani otrie lauki, jo šoseja tālu. Pilsētā bez pavadoņa nebraucu, tā būtu lieka dižošanās. Mēs ar draugu parasti braukājam ar tandēma divriteni. Pagājušajā vasarā katru dienu pievārējām 50 kilometru. Arī Nīderlandē man iedeva tandēmu, varēju apskatīt tuvējo apkaimi, līdzi bija pavadonis.”
Kad Artūrs kļuva pilngadīgs, pārcēlās dzīvot atsevišķi no ģimenes, kurā ir vēl trīs māsas. Mitinājās kopā ar vecmāmiņu, viens otram palīdzēja, labi sapratās. Pirms diviem gadiem omīte aizgāja aizsaulē. Artūrs tagad dzīvo viens, gatavo ēst, dodas iepirkties.
“Tā ir laba apziņa, ja kaut ko varu pats. Ne vienmēr būs asistents, kurš atnesīs, palīdzēs. Iepirkties gan sāku nejauši. Todien nebija palīga, nācās vienam pašam iet uz tuvējo veikalu. Tagad mani šajā bodītē pazīst. Īpašnieks pavaicā, ko šodien pirkšu, un uzsauc pārdevējai, lai man palīdz. Pašapkalpošanās lielveikalā gan viens pats nevaru orientēties.
Gatavoju arī ēst. Tas ir vienkārši – vados pēc laika. Anglijā nopirku pulksteni ar hronometru, tas angliski pasaka, kad pagājušas vajadzīgās minūtes. Ja cepu kartupeļus, uzlieku trīs minūtes, apmaisu, vēl tikpat ilgi apcepu otru pusi – gatavs!”
Nesen viņam piedāvāja speciāli apmācītu suni pavadoni, tomēr Artūrs atteicās no šāda atbalsta. Tas padarītu viņu atkarīgu, vienmēr būtu jāņem līdzi suns, un vēl mazinātos patstāvība, nevajadzētu censties orientēties apkārtnē.
Artūrs piebilst, ka lieliski iztiek ar savu tagadējo pavadoni – balto spieķi.
