Dzird špikošanas skaņu 1
Artūrs ir neredzīgs kopš dzimšanas. Tā arī nav izdevies noskaidrot, kāds tam ir iemesls. Vecāki veda uz dažādām acu klīnikām, arī ārpus Latvijas, tomēr neviens ārsts nespēja palīdzēt.
Puisis pabeidza vidusskolu un skaidri zināja, ka mācīsies tālāk, lai gan saprata, ka augstskolā nebūs īpašas pieejas, kaut kas neredzīgam cilvēkam pielāgots, atvieglots, kā bija speciālajā skolā.
Artūrs gribēja kļūt par skolotāju tāpat kā viņa vēstures skolotāja Valija Briede. Neredzīga būdama, viņa klātienē pabeidza universitāti un visu mūžu veltīja Strazdumuižas skolas bērniem, par šo ieguldījumu apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
“Viņa ir izcila! Reiz klasesbiedrs gribēja skolotāju piešmaukt, atbildi izlasot no mācību grāmatas. Viņa to saprata uzreiz, līdzko šis pielieca galvu tuvāk lasāmajam. Skaņa taču mainās, to džeks nebija iedomājies,” smejas Artūrs.
Kad viņš iestājās Liepājas Universitātes vēstures un sociālo zinību skolotāju studiju programmā, augstskolā nemācījās neviens neredzīgs students. Pēc tam gan, pilsētas neredzīgo biedrības pamudināti un sekodami Artūra piemēram, sāka studēt vēl vairāki jaunieši. Pasniedzēji jau zināja, kā jāstrādā ar cilvēku, kuram ir redzes problēmas. Sāka vairāk izmantot elektroniskus izdales materiālus, mazāk – kopētus.
Artūrs izveidoja savu sistēmu – lekcijas ierakstīja diktofonā. Ja izdalīja kopētus materiālus, ar citu palīdzību tos ielasīja diktofonā. Tādējādi puisis var lepoties ar pilnīgākajiem lekciju pierakstiem, kādi vien iespējami augstskolā. Referātus un citus darbus rakstīja datorā. Tad sūtīja mammai, lai pārlasa, paskatās, vai viss pareizi noformēts. Mamma bija viņa oficiālā asistente, nāca līdzi uz augstskolu, palīdzēja. Interesanti, ka, dēla piemēra rosināta, arī viņa sāka studēt un pabeidza vēsturniekus.
Iespējams, daudzi nezina, ka neredzīgi cilvēki lieliski strādā ar datoru, jo īpaša programma nolasa priekšā visu informāciju, kas notiek datorā, un tekstu uz monitora. Mūsdienās to iemāca lietot jau skolā. Artūrs gan piebilst, ka diktofons ir daudz labāka pildspalva, jo datoru visur nepaņemsi līdzi.
“Man vispār daudz kas cits šķiet interesants. Neredzīgi jaunieši nereti to vien dara, kā sēž draugos, stumdās pa sociālajiem portāliem, bet tā nevar uzzināt neko vērtīgu.”
Ieskaitēm un eksāmeniem viņš visu mācījās no galvas. “Es jau nevaru nošpikot kā citi. Kad aizstāvēju diplomdarbu, kultūras vēstures pasniedzējs mani uzslavēja, teica: studiju laikā allaž zināju – lai nu kam, bet tev darbs vienmēr būs izpildīts,” pasmaida puisis.
Tomēr Artūrs nestrādā par skolotāju. Prakses laikā skolā atklājās, ka šis darbs nav tik sapņains, kā bija iedomājies. “Sapratu, kādi ir šodienas skolēni. Ja mēs ko tādu internātskolā atļautos… Turpināju studēt, iestājos maģistrantūrā, taču alku pēc kaut kā jauna. Radās iespēja aizbraukt uz neformālās izglītības mācībām. Tur padzirdēju par brīvprātīgo darbu ārzemēs un uzreiz nodomāju – gribu izmēģināt! Lai justu, kā ir būt prom no mājām visu gadu, dzīvot svešā valstī, lai iepazītu interesantus cilvēkus un citu kultūru. Noformēju akadēmisko gadu un devos uz Nīderlandi.”
Mans žogs Nīderlandē
Nokļūt nelielajā ciematiņā Nīderlandes ziemeļos palīdzēja žurnālists Ansis Bogustovs, kopā ar viņu Artūrs brauca uz Eiropas Parlamentu, lai iesniegtu petīciju par sociālās sistēmas trūkumiem. Šā notikuma gaitu tolaik atainoja raidījums Viss notiek.
Nīderlandes nevalstiskā organizācija, kur ieradās brīvprātīgais no Latvijas, organizē personību motivējošas nodarbības jauniešiem no dažādām Eiropas Savienības valstīm, un brīvprātīgie palīdz.
Lai gan Artūrs bija vienīgais neredzīgais šajā projektā, vairākumam tas nešķita neparasti. “Teicu priekšniekam, lai uztic man praktiskus darbus, neliek strādāt ar datoru, jo birojā tupēt galīgi nepatīk. Kopā ar citiem brīvprātīgajiem – mēs bijām divdesmit – gatavojām ēst, mazgājām traukus, sakopām apkārtni. Piektdien bija jāiztīra lielā māja, jo brīvdienās tā pārtapa par viesnīcu, atpūsties brauca vietējās ģimenes.
Gāja jau visādi. Reiz man uznāca melnie, neko vairs negribēju. Priekšnieks teica: sēdi, ja tev tā labāk, man vienalga. Labi, sēžu. Divas dienas tā nonīku, tad teicu, ka varētu kaut ko darīt dārzā. Nemāku, bet iemācīšos. Liku no kokiem dzīvžogu, šis darbs man aizņēma trīs mēnešus.
Pirmajā laikā bija grūti saprasties ar citiem, traucēja paša iedomātās barjeras. Vēlāk atraisījos. Atgriežoties Latvijā, jutu, ka esmu daudz brīvāks. Agrāk nevarēju saņemties lūgt palīdzību, bet tagad tā vairs nav problēma.
Brīvprātīgajiem maksāja uzturnaudu, varēju to sakrāt un lepns ierasties dzimtenē, pazīmēties draugiem, taču izdomāju, ka nedēļas nogalēs labāk paceļošu. Aizbraucu pie vecākās māsas uz Angliju, aizdevos uz Austriju, Čehiju, Vāciju, Spāniju un Ungāriju.
Labāk iemācījos angļu valodu, un tā tagad noder, vadot tūristu grupas. Skolā valodu īsti neapguvu, jo anglene bija septītā stunda, vienmēr atradās interesantāks darāmais… Pēc tam dabūju kost pirkstos.”
