Ir labi apzināties, ka varu pats. Spēka stāsts par Artūru Līvmani, kurš, kaut neredzīgs, tomēr strādā par gidu 1
Skaņa ir pat sniegam, un kartupeļus iespējams izcept, vien ņemot vērā hronometra rādījumu, var kolekcionēt filmas, tās neredzot, bet zinot, ko tajās rāda… Šis nav savāds rēbuss, bet stāsts par Artūru Līvmani no Liepājas.
“Mums Liepājā daudz kas ir īpašs, arī neredzīgs gids,” stāstīja liepājnieks Ainars Semjonovs, sparīgs puisis ratiņkrēslā. Tas šķita nedaudz neticami – kā gan neredzīgs cilvēks varētu rādīt citiem pilsētu?! Tomēr, iepazīstot Artūru, saprotu, ka viņš spēj ne tikai to, bet vēl daudz vairāk. Paveiktais ir atkarīgs no paša stiprās gribas, intereses kaut ko sasniegt, vēlmes būt vajadzīgam šajā pasaulē. Un vēl nepieciešams mazliet dullības, lai atļautos to, par ko cits galvu vien nogroza, sak, tas nav iespējams, ja nav acu gaišuma.
Iemācās pilsētu
Artūru satieku Rīgā. Kopā ar viņu ir Alise, atsaucīga meitene, kurai bijis pa ceļam un arī darīšanas galvaspilsētā. Artūrs atbraucis pēc sen kārotas automašīnas. Izvelk no somas un rāda – tas ir mašīnas modelītis, kolekcionāra prieks. Mazās mašīnītes Artūrs krāj kopš bērnības.
“Kad biju mazs, ar tām taisīju visādas avārijas un pat spridzināju. To, ka modeļu mašīnas ir vērtība, sapratu tikai vēlāk. Citi liek grāmatas plauktos, cilā un pārcilā, es izkārtoju savus modelīšus. Kolekciju visu laiku papildinu, meklēju internetā, sazinos ar citiem kolekcionāriem. Tagad kāroju dabūt dzelteno Ikarus, tādi autobusi kādreiz pie mums braukāja. Meklēju arī veco ātrās palīdzības un Russo-Balt mašīnu, ko ražoja Rīgā vēl pirms Pirmā pasaules kara,” stāsta Artūrs.
Alise dodas savās gaitās, mēs paliekam pie kafijas tases. Artūrs atvainojas, ka nokavējies. Iekāpuši tramvajā, kas brauc citā virzienā.“Man jau šķita, ka aplam braucam, bet negribēju komandēt,” saka puisis.
Jūtot manu mulsumu, kā gan viņš zina, ka virziens bijis cits, viņš stāsta, ka agrāk Rīgu labi iepazinis. Mācījies Strazdumuižas internātvidusskolā, kur skolojas vājredzīgi un neredzīgi bērni, ar draugu visur staigājuši, aizlaiduši uz centru, Ķīpsalu vai citu Rīgas rajonu, dažreiz prom no pilsētas uz Siguldu.
“Citi redzēja labāk, bet viņus neinteresēja iepazīt apkārtni, doties tālāk, uzzināt, kas ir ārpus Juglas. Izbraucu maršrutu vienreiz, otrreiz, un ceļš palika galvā. Tā es mācījos Rīgu. Man grūti izstāstīt, bet es zinu, kāds ir autobusa maršruts, kur tas pašlaik brauc, kas būs tālāk. Pazīstu ceļu pēc līkumiem. Ne velti tēvs vienmēr grib, lai dodos viņam līdzi uz Rīgu, jo esmu kā navigācijas sistēma, bet viņš visai slikti orientējas. Mamma arī prasa, lai no Rīgas autoostas aizvedu līdz transporta pieturai, citādi mūždien sajauc ceļu,” skaidro puisis.
