“Ir kaut kas, kam vieta tikai dziļi sirdī un dvēselē …” Saruna ar daudzu lasītāju iemīļoto rakstnieci Daci Judinu 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Aptuveni vienā laikā ar žurnāla “Mājas Viesis” jaunāko numuru pie lasītājiem nonācis viņu iemīļotās rakstnieces Daces Judinas mūsdienu ironisko romānu sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” jubilejas – piecpadsmitais – darbs “Uz dzīvību un nāvi”.
Jubileja sanāk dubulta, jo sērijas pirmā grāmata “Tase melnas kafijas” pie lasītājiem nonāca tieši pirms desmit gadiem. Un, kaut gan šajos desmit gados esam pieraduši Daci uztvert tikai kā rakstnieci – visai sēdošs un vientulīgs darbs, vai ne? –, viņas dzīve vienmēr bijusi stipri raiba un daudzpusīga.
No krimināllietu žurnālistes līdz pedagoģei, no pasākumu režisores līdz liela uzņēmuma mārketinga daļas vadītājai, visai dzīvei līdzi un cauri – mūzika, dziesma, ģitārspēle. Šoreiz – ne par grāmatām. Šoreiz – par Daci pašu.
Mūzika. Teātris. Pedagoģija. Kriminālžurnālistika. Televīzija. Sabiedriskās attiecības. Rakstniecība. Visas šīs jomas, kurās darbojies un esi darbojusies, prasa spēju ātri domāt un reaģēt, precīzi izteikties, dažas – ko tur slēpt! – labi izskatīties un pārliecinoši izturēties. No kā tas viss? Vai atceries, kad un kā sajuti, ka tev visas šīs prasmes piemīt?
Mūsu dzimtā ir bijuši gan diži saimnieki un saimnieces, kuras no nekā mācēja uzburt visu, gan lieliski stāstnieki, dziedātāji un teātra spēlētāji, gan abu karu varoņi. Vecāki un memmīte allaž mācījuši – dari, un tev būs.
Neapskaud, neņem, kas nav tavs, neģērb svešu, nenakšņo svešās mājās, lai cik vēlu – nāc mājās. Mums nav biezu aizjūras tēvoču, viss, kas sasniegts, nācis ar sūru darbu un, jā, esmu pārliecināta – arī ar senču svētību.
Kad skolā rakstīju sacerējumu “kad izaugšu, būšu rakstniece un dziedātāja”, klasesbiedri mani briesmīgi apņirdza.
Kā nu ne – maziņš, apaļš, ar garu bizi, brillēm un mācās uz vieniem piecniekiem. Īstais objekts mobingam un bosingam! Laiks gan visu sakārtoja, kā tam jābūt, – no skolas pasākumiem un solo ar kori līdz režijas studijām, darbam presē un…
Mēs katrs nākam no savas bērnības. Kāda bija tavējā, kādu no tiem laikiem atceries pati sevi, un kādu ceļamaizi no tās esi paņēmusi līdzi dzīvei?
Bērnība… Mēģinot raksturot dažos vārdos – gaiša, silta un droša. Jo līdzās bija savējie – un tolaik mūsu bija daudz. Zināms paradokss – lai gan esmu dzimusi pašā Rīgas centrā, 1. slimnīcā, Rīgā augusi, skolojusies, študierējusi, strādājusi un dzīvojusi, tomēr mana bērnība ir lauki, mūsu senās dzimtas mājas Zemgalē netālu no Mežotnes.
Lielupe, dažādu ziedu pārpilnās pļavas, suņi, kaķi, zīmēšana, lasīšana, vecmemmītes stāsti par sendienām un mūsu kopīgā dziedāšana caurām naktīm – tautasdziesmas, sendienu šlāgeri, joku ziņģes; nebija nekā, ko mēs nespētu izdziedāt uz balsīm. Šīs ir atmiņas no pašas mazākās bērnības, ko pavadīju laukos pie vecmāmiņas un tantes – mammas vecākās māsas.
Mani vecāki Rīgas centrā, Elizabetes/Valdemāra stūra mājā (to tagad aizsedz moderns stikla klucis), bijušajā buržuju dzīvoklī īrēja meitas istabiņu – sapelējušu, aukstu, mitram penālim līdzīgu telpu, kurā gandrīz nevarēja apgriezties, kur nu vēl dzīvot ar bērnu.
Man regulāri ķērās klāt visādas klepiņ-šņurciņkaites, par labu nenāca arī silīte un bērnudārzs. Toties laukos vecās koka mājas sausajā siltumā visas kaites kā ar roku bija prom.
Kamēr vecāki strādāja un gaidīja rindu uz dzīvokli Imantas piecstāvenē, memmīte un Ritas tante ņēmās ar sīci – loloja, čubināja un mācīja. Staigāt, iet uz podiņa, runāt, lasīt. Trīsarpus gadu vecumā kļuvu patstāvīga un pašpietiekama.
Grāmata vai zīmējamais bloks, un mājās miers un klusums garantēts. Vēl mana bērnība man iemācīja strādāt – katram mājiniekam, arī vismazākajam, bija darbiņi, kas jāizdara. Pēc tam varēja vaļoties.
Tad jau daļēji esi zemgaliete. Vai piekrīti, ka ikviena novada ļaudīm ir savas, novadam raksturīgas iezīmes, un kā tev šķiet, kas ir visraksturīgākais zemgaliešiem, arī tev pašai?
Noteikti ir. Zemgaliešiem tā varētu būt stabilitāte, noturība, pamatīgums. Smagums, kas notur pie zemes, neļaujot sīkai vēja pūsmiņai aizraut pa gaisu. Vēl – darba spējas, sīkstums, spīts.
Mums ir lieli klajumi – dabas apstākļi nereti izjūtami daudz spēcīgāk: saule kveldē karstāk, negaisi dārd bargāk, sals spalgāks, vējam ir kur ieskrieties. Un tie mālzemes dubļi – smagi, lipīgi, ievelkoši…
Mēs ļoti lēni sev pielaižam klāt, vēl lēnāk kādam uzticamies. Ja kāds kļūst par draugu, tas ir tā, gruntīgi. Bet, ja savējais nodod, tad šis cilvēks tikpat labi varētu būt arī miris.
No otras puses – iepriekšminētajām īpašībām ir arī odere: ietiepība, smagnējums, kūtrums, izteikta nepatika pret pārmaiņām, nevēlēšanās mainīt lietu ierasto kārtību. Visnelāgākā īpašība, ko acīmredzot veicinājuši ģeopolitiskie apstākļi – tieši Zemgalē ir lielās zemes, bagātās vecsaimnieku mājas –, ir skaudība.
“Kāpēc tiem tur ir, bet mums nav?” Tāpēc, mīlīt, ka “tie tur” gadu desmitiem no paaudzes paaudzē strādāja melnu muti, bet tu un tavējie tikmēr pļēgurojāt, sitāt kārtis un ņerkstējāt! Protams, nevar teikt, ka šīs īpašības piemistu tikai zemgaliešiem, bet citnovadu iemītniekiem nemaz, taču varbūt Zemgales smagā māla dēļ tās jūtamas īpaši izteikti?
Par sevi? Spītība, lielas darbaspējas, uzticība savējiem, neticība uzspiestām autoritātēm.
Esi augusi, tāpat kā es, laikā, kad daudzus dižos zemgaliešus no pirmskara laikiem pieminēt nedrīkstēja. Vai un ko par viņiem – un starpkaru Latviju – tomēr uzaugot zināji?
Daudz. Neteiksim – visu, bet daudz. Laikā, kad auga mana mamma, viņas vecākā māsa un abi brāļi, memmīte neko daudz par pagājušiem laikiem nerunāja, jo mūsu dzimtai atņemtajā mājas otrajā galā pēc īsto saimnieku izsūtīšanas pie baltajiem lāčiem periodiski tika iemitināti visādi laimes meklētāji – atbraucēji no tālumiem un piespiedu kolhoznieki; kādu brīdi tur dzīvoja attālāku radu ģimenes, pēc tam – mans krusttēvs ar savu saimi.
Lai nu kā, mammas paaudze uzauga, iemācoties klusēt, klausīties un sadzirdēt nepateikto, lasīt un saprast starp rindām noslēpto.
Toties man memmīte stāstīja daudz, iespējams, ka krietni vairāk nekā pārējām māsīcām, kopā ņemtām. Jo es biju līdzās, mācēju pajautāt un klausīties. Jo man līdzās nebija vienaudžu un es agri kļuvu pieaugusi.
Pārējie memmītes mazbērni bija piecus un vairāk gadus vecāki, bērnības un pusaudžu laikam tā ir milzīga starpība, ar sīko krupi neviens negribēja ņemties, kur nu vēl kaut kur līdzi ņemt…
Tā nu man atlika stāsti, grāmatas, jautājumi un atbildes, veco “Atpūtu” iesējumi, Latvijas laika grāmatas un kalendāri klētsaugšā un vēl vecākie, rūpīgi glabātie fotoalbumi skapja dziļumā – par katru bildīti memmītei bija savs stāsts. Jā, tur bija gan Ulmanis, Kviesis un Zemgals, gan Latvijas armijas un aizsargu saietu bildes, gan dzīvi skati no tolaiku saimniekošanas mūsmājās.
Vēlāk, jau uzzinājusi tās skaudrās peripetijas, kas savulaik notikušas ar mūsmājām (Latvijas laika paraugsaimniecību) un vectēva dzimtu (paši vien, paši viens otru…), varēju tikai nobrīnīties – kā memmīte zināja, kam ko var, kam nevar stāstīt?
Tik mazam bērnam kā man toreiz – seši, astoņi, desmit, divpadsmit gadi… Līdz brīdim, kad pabeidzu astoto klasi un viņa aizgāja Saules ceļu, es jau zināju gandrīz visu. Ja ne pilnībā, tad no pusvārdiem.
Ne velti tavās – jūsu abu ar Arturu – grāmatās ļoti liela nozīme ir dzimtai, saknēm, pēctecības izjūtai. Tā var būt gan spēka avots, gan arī lāsts. Nekad neesmu jautājusi, kas ir tavi spēka pīlāri.
Tie paši arī ir. Mājas. Ļoti senas, daudz redzējušas un stipras. Mūsu ģimene. Un mūsu dzimta – faktiski manas mammas senču dzimta, kurā savijušās četras vēl senākas un vēl stiprākas dzimtas. Apmēram pirms piecpadsmit gadiem sāku stiķēt kopā mūsu lielo dzimtas koku, nu tas izklātā variantā aizņem 6×10 kopā salīmētas A4 lapas un pilnīgi nosedz lielo sekciju.
Vienubrīd bijām iekopuši skaistu tradīciju – kastaņziedu laika Dziesmu svētkus mūsmāju pagalmā. Mums daudz maija jubilāru – labs iemesls dzimtas kopāsanācieniem. Tikpat labs laiks ir rudenī, kad darbi apdarīti, bet laika apstākļi vēl atļauj galdus klāt laukā, nojumē vai zem klajas debess, lai pie lielā ugunskura kopīgi padziedātu un parunātos.
Diemžēl pēdējos pāris gados dažādu iemeslu dēļ šie saieti izpalikuši, toties, raugoties visā, kas notiek apkārt, arvien skaidrāk iezīmējas tās netveramās līnijas, kas sasien šodienu ar pagātni, un kļūst skaidrs, kā toreiz, pirms septiņdesmit un astoņdesmit gadiem, bija iespējams tas, kas notika.
Kā varai izdevās pakļaut un sarīdīt cilvēkus: brāli pret brāli, bērnus pret vecākiem, tuviniekus, tālumniekus – tā, ka beigās visi bija pret visiem.
Cik ilgam laikam un daudziem gadiem bija jāpaiet, lai beidzot sāktu kaut pusvārdos runāt par to laiku notikumiem, un nu… atkal tas pats – divide et impera. Skaldi un valdi. Un atkal mēs kā gliemezīši ievelkamies savos namiņos, aizveram slēģus, aizbultējam durvis. Viss. Ciet.
Vēl nesen, tiekoties ar lasītājiem, ar koncertuzvedumiem apbraukāta visa Latvija. Vai ir kāda vieta, kurā iebraucot īpaši notrīs sirds – vai nu skaistuma, vai atsaucīgo klausītāju dēļ?
Šādas vietas ir vairākas, faktiski visas – kuršos: daudzreiz esam koncertējuši Kuldīgā, Talsos un Saldū (pat kopā ar pelēko vilku Rego!), joprojām vilina un aicina Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māja – tur ikdiena atkāpjas un domas iegūst citu plūdumu.
Protams, vēju karaliene Liepāja – Artura dzimtā puse un mana sapņu pilsēta – un Dižjūras krasts, tur sajūtas ir nemainīgas: raizes laukā, prieks un iedvesma iekšā! Tāda pirmatnīga vienotība ar dabu un stihijām.
Runājot par lasītājiem un koncertu apmeklētājiem, interesanti salīdzināt, cik viegli vai grūti iekustināt un paraut līdzi publiku dažādos Latvijas novados un kā vakara gaitā mainās publikas reakcija: no atturīgi laipnas pieklājības sākumā līdz platiem smaidiem un nodevīgam spožumiņam acu kaktiņos, izskanot pēdējai dziesmai.
Kā visvairāk pietrūkst šajā laikā, kad tikšanās nav iespējamas?
Protams, ka tā visa pietrūkst! Dzīvās saiknes, tiešā acu kontakta, smaidu, asaru, apskāvienu, kopā dziedāto laika pārbaudi izturējušo spēka dziesmu. Bet visvairāk – tā vibrējošā brīža, kad noslēgumā pilnīgi visi apvienojas enerģētiski jaudīgajā tautasdziesmā “Pie Dieviņa gari galdi…”.
Pēdējā dzīvajā koncertā 2020. gada oktobrī pie šīs dziesmas raudāja visi, arī mēs… Tajā brīdī visi sapratām, ka tik drīz šādi nevarēsim satikties. Tikai neparedzējām, cik ļoti smagi tas būs.
Ieildzis šis nesatikšanās laiks, tas patiesi sirdi dara smagu. Tādēļ gribas kādu mazliet jestrāku jautājumu uzdot. Zinu, ka tiec galā ne tikai ar kārtīgas saimniekmeitas darbiem – sienu pļaut, dārzeņus audzēt un pīrāgus cept –, bet proti un tev arī patīk vadīt mašīnu…
Mans tētis bija šoferis. Brauca ar lielo pasta vāģi, vadāja vērtspakas un maisus. Esmu šofera meita, sēdējusi tēvam blakus no sīča vecuma, no priekšējā paneļa noskrūvējusi visu, kas skrūvējams.
Auto sāku stūrēt astoņu gadu vecumā, vēl nespējot aizsniegt pedāļus. Spožākais sasniegums – iegriezu lielo pasta vāģi šaurā ieliņā “pret spalvu”. Labi, ka tajos laikos šīm mašīnām bija īpašs statuss, mierīgi izrullējām cauri, un nekas…
Tavās grāmatās mīlestību uz mašīnām var labi redzēt, un tur arī dažādas auto markas pieminētas. Ja varētu izvēlēties pilnīgi jebkuru braucamo, kāds auto būtu Dacei Judinai?
Sapņu auto… Eh, reiz man bija dievīgs vāģis – 1983. gada “BMW 520”, sudraba haizivs ar strupu purnu. Tā dobjā motora skaņa, rūciens un niknais cēliens! Stulbas, nejēdzīgas sagadīšanās pēc nācās pārdot. Tagad tam būtu gandrīz četrdesmit gadu. Īsts, dzīvs, braucošs retro…
Bet vispār man patīk vācu darba zirgi un franču puslimuzīni.
Gudra, šerpa, asu mēli un tik apsviedīga, ka liktos – nenāc ne tuvu! Ne tikai tu, tāda ir arī tava Anna Elizabete. Taču, redzot jūs abus ar Arturu kopā, ir skaidrs, cik ļoti sievišķīgi svarīgas tev jūsu attiecības. Kādām īpašībām jāpiemīt vīrietim, lai viņš spētu tev (un Annai Elizabetei) turēt līdzi?
Vīrietim, pirmkārt, jābūt vīrietim, nevis pāraugušam puišelim. Jāspēj uzņemties atbildību, peldēt un vilkt aiz sevis laivu, plostu vai kuģi. Celt, nest, iet, darīt un neņerkstēt – visās nozīmēs. Jābūt dzīvesgudram, sirdsgudram, stabilam, ar siltām rokām.
Mīlestību dodošam un sniegto ar pateicību pieņemt mākošam. Un, protams, vīrietim ir jābūt Viņa Lietai, par ko degt. Bet galvenais – vīrietim jābūt ar humora izjūtu un antenām. Bez tā visa – nu nekādi.
Gribēju jautāt, vai tomēr arī šajā daudzējādā nozīmē tumšajā laikā jūties laimīga, bet atcerējos nesen lasītu rakstu, kurā bija apcerēts, ka mēs, 21. gadsimta rietumnieki, esam pārāk iecentrējušies uz pārliecību, ka dzīves mērķis ir tieši laime…
Man domāt, jēdzieni “laime” un “mīlestība” pēdējo gadu desmitu laikā kļuvuši tādi kā… savalkāti goda krekli, kas, kļūdas pēc iemesti veļas mašīnā pie krāsainām drēbēm, zaudējuši krāsu, un nu vairs nevar saprast, ko darīt – mēģināt izbalināt vai vilkt uz darbu.
Mēs mīlam visu un visus, mēs par katru cenu cenšamies būt “happy, happy, happy”, pat neaizdomājoties, ka citās valodās šiem vārdiem var būt duāla nozīme: patika, nevis mīlestība, apmierinājums un prieks, nevis laime…
Nesen man bija saruna ar tuvu, ļoti gaišu cilvēku tieši par to: nedrīkst visklusāko, vissvētāko, vislolojamāko izkliegt, izbļaut, izkārt kā karogu, uzrīkojot jūtu manifestāciju. Ir kaut kas, kam vieta tikai dziļi sirdī un dvēselē, kur drīkst ielaist tikai pašu tuvāko, varbūt pat nevienu. Jo tas ir kaut kas tikai savs.
Bet laime… katram tā ir citāda. Brīdis, kad esi apdarījis darbus, neesi nevienam parādā, vesels pats un tavi mīļie, kad virs galvas jumts, galdā maize, sāls un ūdens, bet līdzās – tie daži uzticamie, kuru dēļ atkal celties un iet. Mirklis klusuma, kurā pēkšņi novibrē tā mazā, trauslā sudraba stīdziņa, kas katrā no mums: tagad, tagad ir!
Vizītkarte
Dace Judina-Nīmane
• Žurnāliste, rakstniece, publiciste, redaktore, režisore, dziesminiece.
• Kopš deviņdesmitajiem gadiem darbojas žurnālistikā, sabiedrisko attiecību un pasākumu jomā.
• Iznākušas 29 grāmatas, sagatavošanā 30. – triloģijas “Inde vīna kausā” pirmā daļa “Vēstule”.
• Viena no aizvadītajā desmitgadē izdotās latviešu daiļliteratūras “TOP 10” visvairāk lasīto romānu autorēm. Iekļauta Latvijas simtgades simt vērtīgāko grāmatu autoru sarakstā.
