Juris Lorencs: Kurš nākotnē maksās pensijas, kurš ārstēs un strādās aprūpes centros? Ir jāturpina dzīve! 19
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ernestam Efertam-Klusajam ir stāsts “Brīvā svētdiena”. Par ganu zēnu Mārci, kuram saimnieks pēc desmit pilnām nostrādātām nedēļām apsolījis brīvu svētdienu. Vienu dienu govis jau varot paganīt arī saimniekdēls Pēcis.
Tikmēr Mārcis čakli strādā un gaida. Ar ogli un krītu savai blakus guļvietai uz sienas viņš uzzīmē desmit dzērves – deviņas melnas, bet desmito – baltu.
Un sapņo par brīvo svētdienu vasaras vidū: “Visādā ziņā laiks tad būs skaidrs, un saule todien staigās pa zemes virsu. Un viņš izies no paša rīta, apstaigās bezdibeņus, aizies uz milzu kalnu, no kura varot jūru kā zilu svītru redzēt…”
Bet mēs zinām, ar ko beidzās šis stāsts, – saimnieku Pēcim kopā ar vecākiem bija jābrauc ciemos, un Mārcim nekas cits neatlika kā iet ganos.
Dzirdot šo vēsti, “saimnieku istabas klons sāk Mārcim ļodzīties zem kājām. Mārcim gribas kliegt, ka viņam ciema kukulis nav vajadzīgs, lai tikai saimnieks izpilda, ko solījis, tad diezgan, lai notiek pēc līguma”.
Šo stāstu atcerējos, domājot par Saeimas apsolījumu vakcinētiem līdzjutējiem vērot pasaules hokeja čempionāta spēles.
Tas gan bija tikai apsolījums, precīzāk – uzdevums valdībai “nekavējoties izstrādāt kārtību, kādā 2021. gada pasaules čempionāta hokejā vīriešiem spēles klātienē drīkst apmeklēt personas, kuras ir vakcinētas pret Covid-19 infekciju”.
Taču valdība nesteidzas, kas savukārt raisa pamatotu jautājumu – vai koalīcija vēl joprojām eksistē?
Tikmēr atrodas cilvēki, kuri līdzīgi saimniekdēlam Pēcim drīkst svinēt hokeja svētkus.
To pamana izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska: “Mēs vairāku mēnešu garumā stāstām, ka hokeja skatīšanās klātienē ir iespējama. No otras puses, ir drusku bēdīgi redzēt skatītāju rindās to partiju pārstāvjus, kas ir absolūti pret hokeja skatītāju pieļaušanu. Tā ir divkosīga attieksme pret pašu rakstītajiem normatīviem, pret pašu noteiktiem ierobežojumiem.”
No savas puses varu piebilst – kā lai cilvēkiem izskaidro to, ka atrasties pārpildītā Rīgas tramvajā ir mazāk bīstami nekā vakcinētiem līdzjutējiem izkliedēti sēdēt sporta halles tribīnēs?
Arī prezidents Egils Levits uzskata, ka “atvieglojumu noteikšana vakcinētajiem nav diskriminācija”.
Patlaban diskusija par Covid-19 ierobežojumiem ir pārgājusi pilnīgi jaunā kvalitātē pēc nesenā kanāla “RīgaTV 24” raidījuma “Preses klubs”, kurā uzstājās uzņēmējs Jānis Ošlejs. Lūk, viņa vārdi: “Tajā brīdī, kad visiem pedagogiem ir iespējas vakcinēties, ir jāturpina darbs vai arī jāatkāpjas. Tāpēc, ka absolūti viennozīmīgi mums ir jāturpina dzīve…
Kas mēs esam par sabiedrību, ja mēs upurējam mūsu bērnus tādēļ, lai nesaslimtu veci cilvēki? Manuprāt, tas ir nepareizi…
Es esmu ar mieru atdot savu dzīvību manu bērnu labā, un es nesaredzu, kāpēc mums kā sabiedrībai turpmāk būtu jāpasargā vairāk vecie cilvēki nekā bērni. Man liekas, ka tas ir nepareizi.”
Ošlejs tikai pateica to, kas daudziem uz mēles, bet viņi varbūt kautrējas teikt. Vienīgā iespēja izkļūt no šī strupceļa – vakcinācija.
Ir jāvakcinējas, lai pasargātu ne tikai sevi, bet pirmām kārtām līdzcilvēkus.
Lai bērni un jaunatne varētu atgriezties skolās un sporta zālēs. Lai atkal varētu notikt īsti Dziesmu svētki, nevis parodija par tiem.
Un kurš tad nākotnē maksās pensijas, kurš ārstēs un strādās sociālās aprūpes centros? Šodienas jaunieši! Viņiem, šķiet, gan neviens nav prasījis, ko viņi par to visu domā.
