Anda Līce: Pie tā, lai mūsu galviņās būtu vinegrets, strādā gan pašmāju, gan citzemju gaisa jaucēji 30
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šopavasar bieži nākas dzirdēt: “Prātā var sajukt!” Pie tā, lai mūsu galviņās būtu vinegrets, strādā gan pašmāju, gan citzemju algotie un brīvprātīgie gaisa jaucēji, un daudzi cilvēki lasa, skatās un klausās visu pēc kārtas un dzirdēto izplata tālāk.
Šādus labticīgos dēvē par derīgajiem idiotiem.
Ko ņemt par pilnu un ko laist gar ausīm, ir katra paša ziņā, tam mums ir dots brīnišķīgs instruments – prāts.
Ja prātu nedarbina, tas notrulinās, tāpēc ir jāšķiro ne tikai atkritumi, bet arī informācija, kuras apjoms ar katru dienu pieaug.
No rīta ieslēdz datoru un vari visu dienu apmierināt sīko ziņkārību, lasot, kurš uz kuru un par ko apvainojies, kurā grūtniecības mēnesī ir tā vai cita šī brīža zvaigzne, ko skandalozas slavenības ēd un dzer, kurš pāris šķiras, kurš precas.
Rodas iespaids, ka Latvijā un pasaulē šie un, protams, neskaitāmie nelaimes gadījumi ir vienīgie notikumi. Uz skatuves redzamā ņirbēšana novērš uzmanību no tā, kas lielajā un mazajā politikā notiek aiz skatuves.
Bet tur, uz Covid-19 un novadu reformas fona, pilnā sparā rit gatavošanās kārtējām pašvaldību vēlēšanām, un, spriežot pēc partiju reklāmlapām, tā vien šķiet, ka mīlestībai pret Latviju, rūpēm par bērniem, ģimeni un pensionāriem arī ir epidemioloģisks raksturs – tās politiķus piemeklē ik pēc četriem gadiem.
Latvija šodien izskatītos pavisam citāda, ja daudzu amatos aizsēdējušos ierēdņu patiesā interese nebūtu vienīgi viņu labklājība.
Nevienam netīk pamest gadiem iesildītu vietu – tāda nu reiz ir cilvēka daba, tāpēc nav brīnums, ka atstādinātie tik neatlaidīgi cenšas atgriezties politikā un ir gatavi jebkuram amatam arī tad, ja par to nav nekādas nojēgas.
To, kas un kā notiek aiz skatuves, savā laikā izgaismoja viesnīcā “Rīdzene” noklausītās oligarhu sarunas. Vai kaut kas līdzīgs nenotiek arī šodien?
Ar ko sākas kādas apdzīvotas vietas iznīkšana? Ar kultūras panīkumu, kas ir neizbēgams, ja kultūru uzskata tikai par piedevu labklājībai un ja ar kultūru saprot vienīgi izklaidi.
Visasāk tas šodien jūtams Latvijas laukos, kas atgādina mājas, no kurām ir izvākušies saimnieki un kurās šad tad pārnakšņo klaidoņi.
Lai nebūtu jājūk prātā, ir jāskatās visām ņirbēšanām pāri uz Latvijā un pasaulē radītām kultūras un materiālām vērtībām, personībām, ar kurām joprojām ir svētīta mūsu zeme un, protams, daba. Zinātkāre no ziņkārības atšķiras ar to, ka, skatoties pāri šim brīdim, mēs redzam plašāk un dziļāk.
