“Visgrūtāk patiesībā ir vērot, cik vienkārši bijis manipulēt ar mūsu tautu.” Intervija ar rakstnieci Annu Žīguri 35
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Piecdesmit gadi ir ilgs laiks, un pamazām mēs vairs nerunājām par tautu kā vienu veselu, bet par “mums” un “viņiem”,” saka Anna Žīgure, stāstot par savu jauniznākušo grāmatu “Viņi. Atkal ceļā”, kas iznākusi izdevniecībā “Latvijas Mediji”.
“Viņi. Atkal ceļā” ir autores trešā grāmata, kas veltīta Otrā pasaules kara latviešu bēgļiem. Iespējams, tagad, kad paši uzņemam no Ukrainas kara bēgošos, labāk spējam saprast tos tautiešus, kuri pagājušā gadsimta 40. gadu vidū bija spiesti pamest dzimteni, jo Latviju apdraudēja sarkanā armija. Devušies ceļā bez skaidra mērķa, bez droša solījuma nākotnes dzīvei, nezinot, cik ilgi būs prom un vai kādreiz vēl sastaps mīļos, kas vai nu palika dzimtenē, vienas vai otras armijas pusē bija devušies karot, vai arī vēl Baigajā gadā bija aizvesti uz Sibīriju.
“Viņi. Atkal ceļā” ir stāsts par laiku pēc bēgšanas un samērā mierīgās, kaut arī trūcīgās dzīves Vācijas pārvietoto personu (DP jeb sarunvalodā – dīpīšu) nometnēs. Pēc kara dzīvei bija pamazām jāatgriežas ikdienas sliedēs, un bēgļiem tas nozīmēja nepieciešamību izšķirties, kurp doties. Katrai valstij bija savi nosacījumi, taču lielākoties priekšroku deva jauniem, stipriem cilvēkiem, vēlams, tādiem, kuri vēl nebija paspējuši nodibināt ģimeni vai arī tajā vēl nebija piedzimuši bērni.
Viņiem bija jābūt arī veseliem, jo neviena valsts, protams, nevēlējās ielaist pie sevis potenciālus bīstamu infekciju nēsātājus vai komunistu ideoloģijas slepenus izplatītājus. Tāpat kā šobrīd, arī pēc Otrā pasaules kara sveštautiešus rietumvalstīs pirmkārt meklēja mazkvalificētiem, grūtiem un bīstamiem darbiem – ogļraktuvēs, lauksaimniecībā, kokrūpniecībā, veselības aprūpē – par sanitārēm un apkopējām.
Citviet, kā ASV, lai iekļūtu valstī, bija nepieciešams galvojums. Un tikai pavisam nedaudziem laimējās arī jauniegūtajā mītnes zemē strādāt dzimtenē iegūtajā profesijā…
Šī ir jau trešā grāmata par latviešiem, kas Otrā pasaules kara un okupāciju dēļ bija spiesti doties bēgļu gaitās, pirmās divas “Viņi. Ceļā” un “Viņi. Svešos pagalmos” iznāca attiecīgi 2009. un 2012. gadā. Vai uzreiz jau zinājāt, ka gribēsiet to veidot kā sava veida triloģiju?
A. Žīgure: Nē, es nedomāju par to, ka rakstīšu trīs grāmatas par mūsu bēgļiem, kuri 1944. gada vasarā un rudenī bija spiesti pamest savas mājas, pēc tam – arī dzimteni, lai paglābtos no padomju okupācijas. Sākumā lielākā daļa pabēga tikai līdz Kurzemei, daļu aizveda nacisti no Rīgas ar kuģiem, citi aizbrauca paši – no Rīgas, Liepājas un Ventspils ar kuģi vai pa zemes ceļu, kamēr tas bija iespējams. Vācijā nometnēs vēl runāja par to, ka “uz valsts svētkiem būsim mājās” vai “uz Ziemassvētkiem atgriezīsimies”. Nevienam no viņiem prātā neienāca, ka bēgļu ceļš būs tik garš un ilgs.
1998. gada nogalē kopā ar dzejnieci Astrīdi Ivasku pirmo reizi ciemojos ASV un Kanādā un vairākās austrumu krasta lielajās pilsētās tikāmies ar latviešiem. Dzejniecei tā bija pazīstama vide, jo viņa Amerikā bija dzīvojusi pusgadsimtu. Es uzzināju daudz jauna un atskārtu, cik dziļas ilgas pēc mājām un dzimtenes mūsu bēgļi visus šos gadu desmitus bija nesuši savā sirdī. Tur pirmo reizi arī dzirdēju stāstus par bēgšanu no mājām un vareno kultūras un gara spēku, kas bija virmojis bēgļu nometnēs Rietumvācijā. Šie stāsti atkārtojās atkal un atkal, ikviens atcerējās datumu, kad pametis Latvijas krastu, kā sauca kuģi, cik bīstams bijis jūras ceļš. Tas atstāja uz mani lielu iespaidu un gribēju pastāstīt par lielāko latviešu nometni, “mazo Latviju”, Eslingenu.
Viss iznāca pavisam citādi. Jau pašā sākumā sapratu, ka patiesībā nezinu, kā cilvēki nonākuši līdz bēgļu nometnēm Vācijas rietumos, no kurienes viņi bija, ko viņi darījuši Latvijā. Sāku pētīt, lasīt un arvien vairāk uzklausīt atmiņas – un tā radās pirmā grāmata “Viņi. Ceļā”.
Tai samērā ātri sekoja “Viņi. Svešos pagalmos” – kā bēgļu stāsta turpinājums. Vairs nedomāju tikai par Eslingenu, jo sapratu arī to, ka patiesībā latvieši dzīvoja gandrīz divsimt lielākās un mazākās nometnēs un visur uzturēja latviskumu, dibināja bērnudārzus un skolas, korus un pulciņus, iznāca avīzes un grāmatas, rīkoja teātra izrādes, dziesmu svētkus, sporta sacensības. Atšķirībā no okupētās padomju Latvijas, bēgļu nometnēs dzīve savā ziņā turpinājās kā neatkarīgajā Latvijā. Cilvēki visu laiku domāja par atgriešanos mājās, jaunieši mācījās un studēja, lai varētu atjaunot Latviju.
Pirmā grāmata veltīta stāstiem par izceļošanu no Latvijas, otrā – dzīvei pārvietoto personu nometnēs, jaunā, trešā, stāsta par to, kā latvieši no Vācijas nometnēm devās tālāk pasaulē. Cik emocionāli pati uztvērāt šos stāstus?
Šīs grāmatas tapa, jo sāp visas salauztās dzīves. Ja cilvēki pilnīgi nesagatavoti ir spiesti pamest savas mājas, tas vienmēr ir traģiski. Un, ja turklāt vienlaikus sagrūst valsts, dzimtas, ģimenes, tas ir vēl traģiskāk. Saka – laiks dziedē visas sāpes, bet tā nav patiesība, zaudētie tuvinieki un zaudētā valsts paliek gruzdam tik ilgi, cik vien cilvēki dzīvo. Arī tad, ja, no ārpuses raugoties, viss liekas vislabākajā kārtībā.
Patiesībā bija arī otrs iegansts rakstīt par mūsu bēgļiem. Tos latviešus, kas palika okupētajā Latvijā, spieda aizmirst savus radus un draugus. Protams, nevienu māti nevar piespiest nedomāt par savu bērnu, aizmirst sievu vai vīru – arī tajā gadījumā, ja apprecas otrreiz. Okupācijas vara aizbraucējus nomelnoja un aizliedza pieminēt. Tas attiecās uz pilnīgi visiem mūsu bēgļiem, kuri bija liela tautas daļa – vairāk nekā 100 000 neatkarīgās Latvijas pilsoņu. Piecdesmit gadi ir ilgs laiks, un tajā tautas daļas atsvešinājās, pamazām mēs vairs nerunājām par tautu kā vienu veselu, bet par “mums” un “viņiem”. Arī aizbraukušie to darīja, tikai apgrieztā veidā. Tāpēc grāmatu nosaukumos ir “Viņi”, bet patiesībā ir jāsaka “Mēs”.
Kā sameklējāt, apkopojāt grāmatā iekļautos dzīvesstāstus? Vai tajā ir arī personīgi jums pazīstamu, tuvu cilvēku likteņi?
Dzīvesstāsti sāka skanēt jau pirmajās latviešu mājās Amerikā, kur man 1998. gada novembrī piedāvāja naktsmājas. Grāmatās ir arī dažu radinieku, draugu un tālāku paziņu pārdzīvotais. Pamatots ir jautājums, kāpēc aprakstītajiem cilvēkiem nav atklāts īstais vārds. Tam ir savs skaidrojums. Daudzi, uzticot savus likteņus, dažādu iemeslu dēļ nevēlējās sevi publiski atklāt, un, lai gan citi būtu to atļāvuši, tomēr, sākot ar pirmo grāmatu, lietoju tikai priekšvārdus, profesiju vai kādu citu nosacītu apzīmējumu. Tāpēc gāju šādu anonīmu varoņu ceļu.
Vai ir kāds/kādi stāsti, kas jūs pašu īpaši aizkustina? Es lasot īpaši skaidri vēlreiz sapratu, cik ļoti saārdītas toreiz bija latviešu dzimtas, kad ģimenes locekļi gadiem un pat gadu desmitiem nezināja, kas noticis ar vecākiem, bērniem, brāļiem, māsām…
Grūti atbildēt, kas īpaši aizkustināja. Aiz katra stāsta ir vismaz viena, bet parasti vairāku cilvēku likteņu fragmenti. Negribu teikt, ka aizbraucējiem toreiz būtu bijis grūtāk nekā okupētajā dzimtenē palicējiem – īpaši tiem, kurus veselām ģimenēm vai atsevišķus ģimenes locekļus deportēja uz austrumiem – tēvus, mātes ar bērniem, vecus cilvēkus. Arī šejienieši gadu desmitiem ilgi nezināja, kas noticis ar viņu tuviem un tālākiem radiem, kaimiņiem, draugiem. Gadu gaitā cilvēki atsvešinājās. Ar savām grāmatām esmu centusies tuvināt mūsu tautas daļas, pavērt iespēju saprast, kā un kāpēc tas viss notika un ka vaina nav jāmeklē ne aizbraucējos, ne palicējos, bet gan svešajās varās, kas sagrāva mūsu valsti un ģimenes. Varbūt tagad, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, arī mūsu tautai ir vieglāk saprast savu vēsturi un šodienu.
Kas šķita visgrūtāk, sarežģītāk, emocionāli smagāk, strādājot pie šīm grāmatām, un kāda tagad ir sajūta?
Visgrūtāk patiesībā ir vērot, cik vienkārši bijis manipulēt ar mūsu tautu, un šī manipulācija turpinās joprojām. Ja mūsdienās dzirdam nicinošus vārdus “šī te valsts”, “Latvijas valsts ir neizdevusies”, “mums jau nav nekāda valdība”, “mūsu Ministru prezidents kalpo Rietumiem”, “mūsu prezidents ir absolūtā nulle”, tad to nevar izskaidrot citādi kā ar to, ka okupācijas gadi cilvēku apziņā laiduši dziļas saknes. Tās ietiekušās tik dziļi un sazarojušās tik plaši, ka sabiedrība, dzīvodama jau vairāk nekā trīsdesmit gadus neatkarīgā valstī, joprojām nespēj atbrīvoties no svešas, nepieņemamas demagoģijas un viegli ļaujas ietekmēties.
Valters Nollendorfs jūsu grāmatu nosaucis par kolektīvu psihogrammu. Kā jūs pati dēvētu tās žanru? Jo, protams, tie ir dokumentāli stāsti, taču neapšaubāmi mākslinieciski apstrādāti, un darbojošos personu identitāte netiek atklāta.
Nezinu, kā lai šo žanru precīzi nodēvē, tur viss ir sajaukts, faktu materiāls – ar izdomu, daudzi likteņi savijušies vienā. Turklāt daži stāsti ir tādi, kuriem nav tieša dokumentāla pamata. Ar šo grāmatu noslēdzu bēgļu tēmu, ko iesāku pirms 25 gadiem. Vismaz man šis laiks ir iemācījis daudz – arī to, ka cilvēki, kuri zaudējuši dzimteni, nekad vairs nevar atgriezties savās mājās un turpināt to, kas palika pusceļā. Tas nav iespējams pat tad, ja bēgļi tiešām atgriežas.
Šo gadu laikā, kamēr tapa trīs grāmatas par latviešu bēgļiem, radušās jaunas iespējas, kas iesākumā vēl pat sapņos nerādījās, – digitalizētie avoti, periodiskie izdevumi un atmiņas, kas publicētas internetā. Fotogrāfijas un daudz kas cits. Tā ka savā ziņā jūtos kā dinozaurs.
Un vēl – šo gadu laikā Latviju dažādu iemeslu dēļ pametuši vēl vairāk cilvēku nekā toreiz, pēc Otrā pasaules kara. Viņi varētu atgriezties, bet laikam jau nav vēlēšanās. Tagad Latvijā ierodas bēgļi no Ukrainas – un neviens nezina, kad viņi varēs atgriezties un vai visi to gribēs. Dzīve mierīgā, nodrošinātā valstī ir liels vilinājums.
Tikšanās ar Annu Žīguri
* Piektdien, 3. martā, plkst. 14 “Latvijas Grāmatu izstādē 2023” Ķīpsalā notiks diskusija ar Annu Žīguri par bēgļa un bēgšanas tēmu Latvijas vēsturē un grāmatas “Viņi atkal ceļā” atvēršana.
