Anda Līce: Kad cilvēks runā kā automātiskais atbildētājs un viņa sejā nepakustas ne vaibsts, tu saproti, ka dzīvo robotu laikmetā 3
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir jārok dziļāk. Šī sajūta man nedod miera jau ilgāku laiku, īpaši, kad klausos dažādu sabiedriskās domas veidotāju, arī pēdējās patiesības togā ietinušos garīdznieku uzstāšanās par mūsdienās tik ļoti sasāpējušiem dzīves jautājumiem.
Jābūtībā un gudros citātos mērcēti vārdi apziņas dziļākos slāņos neko neuzrok. Kad cilvēks runā kā automātiskais atbildētājs un viņa sejā nepakustas ne vaibsts, tu saproti, ka dzīvo robotu laikmetā.
Ne jau patētikas mums trūkst, to esam atēdušies gana. Šodien pietrūkst degsmes, un to imitēt nav iespējams.
Nav tās iekšējās uguns, kas vienīgā var mūs pārkausēt. Tikai pēc tam mēs spējam iemest dzirksteles arī citos cilvēkos.
Nav jau tā, ka vienas lāpstas dziļumā tiek rakts vienīgi kādā atsevišķā valstī. Tā notiek daudzviet pasaulē. Nesen es klausījos žurnālista Tima Sebastjana interviju ar Vispasaules veselības organizācijas Eiropas biroja direktoru Hansu Klūgi.
Uz precīzi noformulētiem un atkārtoti uzdotiem žurnālista jautājumiem par Covid-19 izcelsmi un tā saistību ar Ķīnu šis ierēdnis atbildēja tik apbrīnojami izvairīgi, ka radās jautājums, kā šāds cilvēks vispār drīkst ieņemt tik augstu amatu.
Izlocīšanās no godīgām atbildēm un atbildības noņemšana no sevis ir galvenais cēlonis krīzei, kas skar uzticību gan politiskajiem, gan garīgajiem līderiem.
Politika ir cilvēkā kādu daudz dziļāk notiekošu procesu redzamā daļa, diemžēl par tiem runā nepiedodami reti. Viss savā starpā taču ir saistīts un nav atraujams no cilvēces vēstures un kultūrvēstures vai iespiežams kādas reliģijas, konfesijas vai politiskās pārliecības rāmjos.
Tāpēc nav brīnums, ka uzticības krīze ir skārusi arī baznīcu. Daudzi ticīgi cilvēki baidās skaļi atzīt, ka viņus vairs neuzrunā pirksta kratīšana no kanceles un dogmu kā plāksteru izdalīšana viņu ievainojumu dziedināšanai.
Viņi ilgojas un meklē Dzīvo Vārdu, kas visos laikos ir nozīmējis patiesu klātbūtni un ieinteresētību. Mani iepriecina “YouTube” tagad pieejamā noētiskās veselības kopienas “Elizeja” piedāvātā palīdzība garīgai izaugsmei caur atvērtību un uzticēšanos, kas nekādā veidā nav pretrunā ar kristietības mūžvecajām patiesībām.
Pandēmija spiež cilvēkus mainīt attieksmi gan pret redzamo, gan neredzamo pasauli un rakt dziļāk, tur, kur saskaras un savijas reliģiju, zinātnes un kultūras tik daudzveidīgās saknes.
Kaut arī negribīgi un ar lielu pretestību – mums tomēr nāksies mainīties. Būtu labi, ja parādītos pētījumi par to, kas šajā laikā cilvēkos kaut mazliet ir mainījies uz labo pusi. Sliktais jau tāpat ir redzams, jo parasti atrodas virspusē. Ir jārok dziļāk – kā rok aku.
