Ir jāpārvar pēdējais šķērslis Armēnijas un Azerbaidžānas miera līgumam 7
Autors: Vasifs Huseinovs
Ir pagājis garš ceļš, kopš Armēnija un Azerbaidžāna cīnījās vardarbīgā karā, kas izcēlās pēc strupceļa miera sarunās aptuveni trīs gadu desmitus atpakaļ. Kā pareizi teica Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs, miera iespēju galu galā radīja karš 2020. gadā, kas pielika punktu Azerbaidžānas teritoriju okupācijai. Atbrīvojusi savas okupētās teritorijas, Azerbaidžāna nekavējoties uzsāka miera līgumu ar Armēniju, pamatojoties uz starptautisko attiecību pamatprincipiem, tostarp savstarpēju viena otras teritoriālās integritātes atzīšanu un spēka nepielietošanu.
Skaļš ir fakts, ka Azerbaidžāna šo iniciatīvu izvirzīja 2022. gada martā, kad Armēnijas separātistu režīmam vēl bija zināma kontrole pār tām Karabahas reģiona daļām, kur uz laiku bija izvietota Krievijas miera uzturēšanas misija. Tas skaidri parādīja Baku nodomu miermīlīgā ceļā reintegrēt armēņu iedzīvotājus Karabahas reģionā un diplomātiski atrisināt atlikušos strīdus ar Armēniju.
Diemžēl Armēnijas puse uz šo labo gribu pienācīgi neatbildēja. Karabahas reģiona separātistu līderu atteikšanās tikties ar Azerbaidžānas amatpersonām, Armēnijas valdības nepārtrauktās militārās piegādes šiem spēkiem, nevēlēšanās atzīt Azerbaidžānas teritoriālo integritāti utt. 2023. gada septembrī izraisīja pretterorisma operāciju. Tas iezīmēja Azerbaidžānas teritoriālās integritātes un suverenitātes pilnīgu atjaunošanu, kas pavēra vēsturisku iespēju reģionālajam mieram un drošībai.
Diemžēl jaunatklāto iespēju parakstīt miera līgumu aizēnoja Armēnija un tās atbalstītāji Rietumos, izvirzot nepamatotus apgalvojumus par Azerbaidžānas iecerētajiem plāniem iebrukt Armēnijas dienvidu daļā. Neskatoties uz Baku vairākkārtējiem noliegumiem, tostarp to, ka prezidents Alijevs vairākkārt noraidīja šos apgalvojumus, to izplatītāji nerimās, un to mērķi joprojām nebija skaidri. Daži apgalvo, ka Armēnija un tās Rietumu partneri centās leģitimizēt Rietumu pieaugošo militāro un politisko klātbūtni Armēnijā, izmantojot potenciālu azerbaidžāņu uzbrukumu kā grēkāzi. Vēl jūnija sākumā Tomass de Vols, ievērojamais Dienvidkaukāza analītiķis, diezgan konspiratīvi norādīja, ka Azerbaidžāna sadarbojas ar Krieviju, lai iebruktu Armēnijā. No otras puses, tīši vai nē, šie apgalvojumi nopietni grauj miera centienus, iedvešot armēņu sabiedrībā bailes, rosinot tos pret miera iniciatīvām ar kaimiņiem un veicinot neuzticību viņu nodomiem.
Tomēr pa šo laiku Baku un Erevāna ir panākušas nozīmīgu progresu ceļā uz miera līgumu un divpusējo attiecību normalizēšanu. Starpvalstu robežas noteikšanas uzsākšana un četru okupēto Azerbaidžānas pierobežas ciematu miermīlīga atgriešanās patiesi uzsvēra miera potenciālu starp abām valstīm. Tagad ir tikai viens būtisks šķērslis miera līguma parakstīšanai, ko prezidents Alijevs sāka apspriest tūlīt pēc 2020. gada kara. Intervijā Turcijas mediju kanālam 2021. gada 28. septembrī Alijevs paziņoja: “Armēnijas konstitūcijā ir teritoriāla pretenzija pret Turciju [un Azerbaidžānu]. Viņiem vajadzētu no tā atteikties. Viņiem ir jāpārskata un jāpieņem sava konstitūcija… Viņiem ir jāatsakās no savām prasībām pret Turciju un Azerbaidžānu. Armēnijas teritoriālo pretenziju pret Azerbaidžānu nesenā pagātne mudina Baku pārliecināties, ka nevienai revanšistu valdībai nākotnē nebūs nekādu juridisku ieganstu, lai atjaunotu konfliktu.
Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans ir atzinis šī jautājuma nozīmīgumu un mēģinājis to risināt. Šā gada 20.janvārī, tiekoties ar savas politiskās partijas biedriem, Pašinjans uzsvēra nepieciešamību Armēnijai un Azerbaidžānai nodrošināt, lai turpmākiem teritoriālajiem strīdiem nebūtu pamata. Viņš norādīja: “Diplomātiskajiem dokumentiem bieži ir niansētas sekas un brīdinājumi. Azerbaidžānas un, iespējams, arī mūsu priekšlikumu smalkais drukājums uzsver gan tūlītējus teritoriālo strīdu riskus, gan draudus. Viņš turpināja aicināt izstrādāt jaunu konstitūciju, apgalvojot, ka Armēnijai ir vajadzīga “jauna konstitūcija, nevis konstitucionālas izmaiņas”, kas padarītu valsti “konkurētspējīgāku un dzīvotspējīgāku jaunajā ģeopolitiskajā un reģionālajā vidē”.
Uz miera līguma sarunu rēķina Armēnijas valdība, šķiet, ir atkāpusies no šīs pozīcijas. Armēnijas Ārlietu ministrijas 7.jūnija paziņojums noraida aicinājumus izņemt no konstitūcijas teritoriālās pretenzijas un pasniedz šo prasību kā “rupju iejaukšanos valsts iekšējās lietās”. Viņi neņem vērā faktu, ka valsts konstitūcija vairs nav tās ekskluzīva iekšējā afēra, ja tā satur teritoriālas pretenzijas un juridisku pamatojumu militāram konfliktam pret citu valsti.
Baku nostāja šajā jautājumā ir kristālskaidra, kā to dienu pirms Armēnijas ārlietu ministra paziņojuma norādīja prezidents Alijevs: Azerbaidžāna neplāno parakstīt miera līgumu ar Armēniju, kamēr šīs valsts konstitūcija paredz pretenzijas pret Azerbaidžānas teritorijām.
“Azerbaidžānai ir likumīgas tiesības pieprasīt šīs prasības izslēgšanu no konstitūcijas, kas tieši ietekmē mūsu valsts drošību, un to nevar nosaukt par iejaukšanos Armēnijas iekšējās lietās,” sacīja Azerbaidžānas Ārlietu ministrija, atbildot uz Armēnijas ministrijas paziņojumu.
Tā ir taisnība, ka konstitucionālās izmaiņas Armēnijas valdībai nav viegls darbs, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo pretvaldību noskaņojumu Armēnijā. Tomēr tas nevar kalpot par attaisnojumu, lai mainītu Baku nostāju šajā svarīgajā juridiskajā jautājumā. Azerbaidžāna nesteidzas un var atļauties pagaidīt, kamēr Armēnija grozīs savu konstitūciju pirms miera līguma parakstīšanas, jo abām valstīm ir nepieciešams ilgstošs konflikta risinājums un tā pamatcēloņu izskaušana.
