Ir jānāk jaunam vilnim 0
Daudzi cilvēki apgalvo, ka vairs neko negribot redzēt un dzirdēt par demogrāfiju, emigrāciju un integrāciju. Iemesls ir pavisam vienkāršs – tālāk par bēdīgā stāvokļa konstatāciju runātāji parasti netiek.
Valstij ir neiedomājami grūti saņemties uz veselā saprāta diktētu rīcību, jo ikviena reforma tiek nosaukta vienīgi par politisku izrēķināšanos. Un mēs turpinām riņķot pa problēmu apli. Mani ārkārtīgi iepriecina un vieš cerību savā ziņā patiešām radikāls priekšlikums, ko piedāvājuši Latvijas kristīgās baznīcas pārstāvji. Izlīgums vai labas gribas manifests, ko varētu apstiprināt ar parakstiem, ir vienīgais ceļš, lai mēs nenonāktu līdz asinīm. Tas, saprotams, nebūs pieņemams nedz vieniem, nedz otriem radikāļiem, jo tad viņu pūliņi izrādītos velti. Par laimi, radikāļi pārstāv sabiedrības galējos viedokļus. Vienīgi izlīgums var izņemt no rokām ieročus tiem, kuri vēlas neapmierinātību novest līdz visādu veidu sprādzieniem. Valstij ir vajadzīgs miers, nebeidzamajos kašķos mēs strauji notērējamies, un tur līdzēt nevar neviens no malas. Divdesmit gados ir tik daudz bezjēdzīgi notērētas brīvības un laika. Domāšanā un rīcībā ir jānāk jaunam vilnim. Radīšanas darbam spēj vienot vienīgi mīlestība. Naids vieno graušanai, par ko pēc 13. janvāra notikumiem taču varējām pārliecināties visi.
Es valodas referendumu redzu kā lielisku iespēju pie vēlēšanu urnām vienoties par tādu Latviju, kādā mēs vēlamies dzīvot paši un kādu gribam atstāt saviem bērniem un mazbērniem. Nesadalīta kopienās, neizrakņāta ar atriebību, garīgi un materiāli stipra, daudzās valodās runājoša, bet ar vienu valsts valodu. Valsts, no kuras pasaule var mācīties, kā sadzīvot tautībām, konfesijām, kultūrām un vēsturiskajām pieredzēm. Par tādu Latviju sapņoja un to pat īsu brīdi piedzīvoja mūsu vecāki un vecvecāki. Mani vecvecāki palika Sibīrijā. Man tika samocīta bērnība bez dzimtenes un dzimtās valodas. Ko man šodien ar šo faktu iesākt? Tas ir neskaitāmu cilvēku jautājums. Izlīdzināšanās bez piedošanas nav iespējama. Esmu pateicīga Dievam, ka naids pret velnišķo ideoloģiju manī nav pārvērties naidā pret kādu tautību. Īstenībā mēs visi esam ievainoti. Varbūt šī atziņa var palīdzēt meklēt atbildes uz daudziem “kāpēc”? Atmetot spekulācijas, pie tā ir jāstrādā katram. Mēs taču esam radīti, nevis nejauši radušies, un dzīvība mums ir dota, nevis lai postītu sevi un cits citu, bet lai iepazītu un cienītu. Un varbūt pat mīlētu.
