“Ir jādara tas, ko reāli varam” lietuviešu pētnieks par atkarību cēloņiem un modernu pieeju kaitējuma mazināšanai 1
Septembra pirmajā pusē Rīgā notika seminārs “Tabakas kaitējuma mazināšanas tendences un realitāte 2024. gadā”. Tā ietvaros par atkarību pārvarēšanu un to saistītajiem mītiem runāja arī psihologs, Lietuvas Veselības zinātņu universitātes un Mīkola Romera universitātes lektors Ļudas Vincents Sinkevičs, tā vēsta portāls jauns.lv.
Rīgā, 11. septembrī aizvadītā semināra mērķis bija diskutēt par tabakas kaitējuma mazināšanas politikas potenciālu, ņemot vērā gan atkarības un veselības jautājumus, gan sabiedrības attieksmi, uzvedību un nodokļu politikas aspektu. Jauns.lv par kaitējuma mazināšanas pieeju, kura mūslaikos kļuvusi īpaši aktuāla, aprunājās ar lietuviešu pētnieku Ļudu Vincentu Sinkeviču.
Kāda ir kopējā situācija ar atkarību izraisošu vielu lietošanu Baltijas valstīs? Kur esam, salīdzinot ar Eiropu?
Iepriekšējos aptuveni 20 gadus esam pavadījuši, pētot un salīdzinot Baltijas valstis ar Eiropu un meklējot atšķirības, jo uz sevi pamatā lūkojāmies kā uz postpadomju valstīm. Mans pētnieciskais darbs tādā ziņā atšķiras, jo es aplūkoju tagadni un tagadnē mums šajā problemātikā nav būtisku atšķirību, ja salīdzina ar Eiropu vai ASV. Mēs nekādi neizceļamies.
Bet vai kāda no Baltijas valstīm īpaši izceļas šajā jomā? Pozitīvi, negatīvi?
Es gribētu teikt, ka pozitīvais ir tas, ka Baltijā ir ļoti stingri regulēta recepšu medikamentu aprite. Mums nav tādas opioīdu krīzes, kāda šobrīd ir ASV, kur šāda tipa medikamentus pārdod kā pretsāpju risinājumu. Daudzi cilvēki šādā veidā kļūst atkarīgi. Tas pamazām tuvojas arī mūsu reģionam, taču mani dara mierīgu tas, ka vismaz Lietuvā regulas ir stingras.
Visnotaļ negatīvi – pagaidām es runāju tieši par Lietuvu – izskatās situācija ar jaunu psihoaktīvo vielu parādīšanos apritē, nonākšanu e-cigaretēs nelegālā veidā. Šī problēma ir samilzusi tieši pusaudžu, jauniešu vidū. Starp pieaugušajiem šīs bīstamās vielas tādu popularitāti negūst.
Šajā seminārā, tāpat kā politikas arēnā, tiek daudz runāts par tabakas kaitīgumu, taču vienlaikus, piemēram, Lietuvā, rit arī sarunas par marihuānas legalizēšanu. Man šāds skatījums nav saprotams. Kā var atbalstīt stipras psihotropas vielas legalizāciju, kura izraisa daudz spēcīgāku atkarību nekā cigaretes [marihuāna], vienlaikus ierobežojot tabakas produktus? Manuprāt, šāds skatījums nav adekvāts.
Kādi tad ir galvenie atkarību cēloņi? Vai ir novērojama kādas reģionālas atšķirības iedzīvotāju atkarību jomā? Ja jā, kāds tam ir iemesls?
Es teiktu – mīlestības trūkums bērnībā. Visas negācijas, kas šajā laikā uzkrātas, kopsummā ar ģenētiskiem, bioloģiskiem faktoriem var novest pie šādas problēmas, visbiežāk pusaudžu vecumā, kad arī visbiežāk tiek eksperimentēts ar vielām, dažādām pieredzēm. Tas, protams, atkarīgs no konkrētās substances, taču statistika rāda, ka, lielu dozu lietošana pie atkarības noved vien 10% no lietotājiem. Šai daļai visbiežāk būs konstatētas psiholoģiskas dabas problēmas, un substances kādu brīdi “palīdz” ar garastāvokļa, pašsajūtas regulēšanu. Pēcāk tā kļūst par problēmu.
Nav gan runa tikai par cilvēkiem ar skaidri noteiktām mentālām problēmām. Pasaule šodien ir dinamiska un pieprasa lielu enerģijas atdevi, lai turētu līdzi. Ko daļa no mums dara pēc garas, smagas darba dienas? Mēs aizejam uz bāru, sniedzamies pēc cigaretes. Sākumā, kādu laiku tas palīdz…
Kādi, jūsuprāt, ir efektīvākie paņēmieni, kā atturēt jauniešus no apreibinošo vielu lietošanas? Vai ir kādas jaunas, modernas pieejas?
Vieglāk pateikt, nekā izdarīt, taču pamatā ir jāspēj izmainīt riska kategorijā esošu jauniešu dzīves, viņu ģimenes. Nezinu kā ir Latvijā, taču Lietuvā mums ir aptuveni pusmiljons ģimeņu, kuras dzīvo diezgan trūcīgi. Mums ir jāpalīdz šīm ģimenēm nodrošināt normālu dzīvi. Tā būtu liela daļa šīs problēmas risinājuma. Prevencijas programmas – gan skolās, gan priekš vecākiem – arī palīdzētu. Manuprāt, aizliegumi un ierobežojumi paši par sevi nedarbosies. Ir taču redzams, ka pusaudži un jaunieši nelegālajā, melnajā tirgū – sociālajos tīklos, “Telegram” vietnē darbojas prasmīgāk nekā policija. Viņiem ir piekļuve šīm vielām, bet atbildīgajām iestādēm pietrūkst spēku to novērst.
Jūs savā prezentācijā norādījāt, ka atturība ir diezgan grūti sasniedzams mērķis, un tikai daži procenti cilvēku nelieto nekādas apreibinošas, atkarību izraisošas vielas. Tomēr ir jārēķinās ar realitāti. Vai atbalstāt kaitējuma mazināšanas pieeju t.i. – ja cilvēks izvēlas kaut ko lietot, lai tad viņš lieto pēc iespējas mazāk kaitīgas vielas? Kādi, jūsuprāt, būtu efektīvākie stimuli, kā to panākt?
Es cenšos domāt reālistiski. Visi šie apgalvojumi, ka mēs dodamies pretī no atkarībām brīvai, no substanču lietošanas brīvai nākotnei – es tiem neticu. Cilvēki lieto substances tūkstošiem gadu. Tas turpināsies.
Taču ir reāli nepieļaut, ka šis viss izraisa smagas sekas. Ja runājam par tabaku, nikotīna produktiem. Mēs labi zinām, ka cigaretes izraisa vēža saslimšanas. Tādēļ izvēlēties alternatīvas man šķiet visnotaļ saprotama doma. Jā, būs tādi, kas teiks, ka trūkst pētījumu, pierādījumu – taču šajā jomā, sociālajās zinātnēs to faktiski nekad nebūs pietiekami, ja mērīsim ar eksakto zinātņu mērauklu.
Attiecīgi kaitējuma mazināšanas pieeja, manuprāt, darbojas un es iesaku to neignorēt. Mums ir jādara tas, ko reāli varam – lai palīdzētu šiem cilvēkiem. Atkārtoti uzsvēršu – ir tikai daži procenti cilvēku, kuri spēj nelietot nekādas apreibinošas, atkarību izraisošas vielas. Pilnīga atturība ir ļoti, ļoti grūti sasniedzams mērķis mūsu sabiedrībā. Cigarešu gadījumā pilnīga atteikšanās ir visgrūtākā un ziniet, kādēļ? Tādēļ, ka smēķēšanai īsti nav nekāda dižā ietekme uz sociālo dzīvi, ja salīdzinām, piemēram, ar smagajām narkotikām. Ja tu smēķē – kaitējums tiek nodarīts, bet dzīve turpinās. Ja tu lieto heroīnu – kaitējums tiek nodarīts un dzīve, teiksim tā, īsti neturpinās.
Kādai būtu jābūt mūsdienīgai pieejai, ārstējot cilvēku no dažāda veida atkarībām?
Tas ir sarežģīts process. Mums ir jāpievērš uzmanība ne vien atkarībai, bet arī mentāliem faktoriem, kas ar to ir saistīti. Atkarība, kā jau iepriekš minēju, parasti nav bez papildu faktoriem. Šobrīd situācija ir tāda, ka visus atkarīgos mēs nevarēsim pievērst terapijai, es domāju, mums ir jāfokusējas uz jauno paaudzi un jādara viss, ko varam, lai nepieļautu vecās kļūdas.
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par nikotīna aizstājējterapiju kontekstā ar alternatīvajiem tabakas un nikotīna produktiem, kā arī kaitējuma mazināšanas pieeju. Kāds ir Jūsu viedoklis? Vai šāda pieeja ir efektīva?
Manuprāt, jebkura metode, kas palīdz kaut vai mazināt kaitējumu, ir apsvēršanas vērta. Kā minēju – mēs sen zinām, ka cigarešu smēķēšana izraisa vēzi. Jebkura programma, pieeja, kas palīdz aizvirzīties no šī, ir vērtīga.
Daudz tiek runāts par Zviedrijas pieeju smēķēšanas kaitējuma mazināšanā – Zviedrija ir panākusi, ka smēķē vairs tikai aptuveni 5% iedzīvotāju, pārējie tabakas un nikotīna produktu lietotāji izvēlas zelējamo tabaku “Snus” vai citus produktus. Kā vērtējat Zviedrijas piemēru?
Tas ir jāatzīst kā labs piemērs, ja mēs paskatāmies uz vēža saslimšanas statistiku Zviedrijā. Ir jāsaprot, ka atkarība nav viegli pārvarama. Mēs gan varam pret to cīnīties, mainīt savus paradumus. Zviedrijas panākumi cīņā ar smēķēšanu ir uzteicami, bet manuprāt jāpievērš uzmanība tam, ka tas ir panākts ar alternatīva produkta palīdzību. Esmu drošs, ka šāda statistika nebūtu realitāte, ja Zviedrija uzstātu uz vienkāršu smēķēšanas atmešanu.
