G. Ščerbinskis: – Un cik daudz mums pašiem jāsagremo? Vai Ždanokas partija pēc brāļošanās ar neatzītās Krimas struktūrām nebūtu jānoliek ārpus likuma? 25
– Es domāju, ka ir tādas tiesības. Tas pat ir pienākums. Lai tomēr norādītu, ka visam ir savas robežas. Saprotams, tas ir jāpamato. Tomēr šeit atkal ir vajadzīgs Saeimas vairākums…
V. Krustiņš: – Tikai vai mums nebūtu jāsāk ar to, ka jānoliek pie vietas pašiem sava vara. Ko te jūs runājat par Saeimas vairākumu, noklausieties kādreiz ministru ziņojumus, ko viņi par to domā. Viens “Vienotības” ministrs domā tā un otrs atkal citādi. Ziniet, vispirms jābūt ir nostājai. Bet pastāstiet, kāpēc tieši par jums – nacionāļiem – ir jābalso?
– Mēs stingri iestājamies par valsts valodas pozīciju stiprināšanu, mums ir no citām partijām atšķirīgs skatījums uz vēstures mācīšanu un patriotisma audzināšanu. Mums ir savs redzējums daudzbērnu ģimeņu atbalstīšanai. Izglītības jomā Latgalē visās skolās jābūt iespējai apgūt latgaliešu rakstu valodu.
– Kāpēc nacionāļi neatbalsta aizsargu organizācijas atjaunošanu? Tas bija spēks, uz kuru valsts varēja paļauties. Vai tagad ir tāds spēks? Vai zemessardze ir tā? Nē, nav.
– Labāk zemessardze nekā nekā… Vēsture ir parādījusi, ka ministrijas vai ministriju ierēdņi neaizsargās valsti kā tādu, jo tas nav viņu īpašums. Valsti un savu zemi ar ieročiem rokās vispirms sargās zemessargi un zemnieki. Es aicinu arī nepārvērtēt militāro struktūru nozīmi. Pie pretošanās, ja tāda būs nepieciešama, izšķirošais ir tautas prāts un noskaņojums, nevis tas, vai mums būs desmit vai 15 tanki.
– Piesaucāt tautas prātu, bet vai jūs varat nosaukt kaut vienu latviešu organizāciju, kura runātu latviešu vārdā un kuru varētu nosaukt par tautas balsi? Krieviem ir desmitiem tādu organizāciju. Bet kurš tad ir pilnvarots runāt latviešu vārdā? Kur ir tā nacionāļu loma latviešu sabiedrības organizēšanā? Jums vajadzētu to uzņemties.
– Piekrītu, tā nav pietiekama. Ar klusēšanu vien, ar aizvainojuma sajūtu neko nepanāksi. Ir jācīnās par cilvēku prātiem. Citas izejas mums nav. To ļoti aktīvi dara krieviski runājošā puse. Tas ir jāatzīst. Mēs domājam, ka mūsu vietā kāds cits to izdarīs. Ka mūs aizsargās NATO, Brisele vai kāda cita organizācija. Un mēs pastāvēsim maliņā. Diemžēl vēsture rāda, ka tie maliņā stāvētāji ātri vien tiek nostumti grāvī. Maliņā savā zemē savā valstī stāvēt nedrīkst. Ir jācīnās par savām tiesībām.
