G. Ščerbinskis: – Vai jūs baidāties no Krievijas? 25
– Nedrīkst baidīties. Ja Krievija sajutīs mūsu bailes, vājumu, atkāpšanos, tā kļūs vēl nekaunīgāka.
– Un Žirinovska draudi noslaucīt Latviju no zemes nemaz nebiedē?
– Ziniet, ne. Man personiski tikuši publiski izteikti draudi internetā no Illariona Girsa puses. Arī Drošības policijā šo informāciju sniedzām, bet lieta beidzās ne ar ko. Bija draudi arī nolaupīt manu meitu, kas tika izteikti tā caur puķēm. Bet nevajag baidīties, jo šie bezkaunīgie, šovinisma un impērisma idejās rūdītie kļūst bezkaunīgi tad, kad izjūt savu pārsvaru. Tāpēc ir jābūt robežām, kuras nedrīkst ļaut pārkāpt. Tur ir tā māksla – var būt kompromisi, bet ne jau kapitulācija.
Kas man ļoti nepatīk un ar ko bieži grēko arī mūsu žurnālisti, sakot, ka, redz, mums ir divkopienu valsts – ir latviešu un krievu kopiena. Vai kaut ko tādu tas pats žurnālists atļautos Krievijā, sakot: krievu kopiena un tatāru kopiena!? Vai viņš atļautos Vācijā runāt par vāciešu kopienu un turku kopienu? Nekādā gadījumā! Tā ir valstsnācijas pazemošana! Jā, ir mazākumtautības un ir valsts jeb pamatnācija. Tā tas ir Krievijā, Vācijā, Latvijā un citur.
– Tomēr Saeimas vairākums atkāpās no valstsnācijas termina Satversmes ievadā. Par ko tas liecina?
– Tas liecina par to, ka šis parlamenta vairākums ir tomēr diezgan viegli ietekmējams no to puses, kam pieder reālā vara Latvijā. Un tā pieder lielajai naudai…
V. Krustiņš: – Kursīša kungs, tas, ko jūs sakāt, gluži neatbilst patiesībai. Nekāda lielā nauda nepļurkstēja par to, ka nevar būt valstsnācija. Paši Latvijas inteliģences pārstāvji – kādi universitāšu profesori, kādi akadēmiķi – tie bija pret. Ja pati latviešu inteliģence to pieprasīja, tad, ziniet, uz viņiem arī rādīsim.
– Tur es jums piekrītu.
– Redziet, kā sanāk: Latvijas Krievu savienība aizbrauc uz Krimu, kur viņi varēja nonākt tikai caur Maskavu; nolīgst sadarbību ar tā saucamās Krimas vicepremjeru; mierīgi atgriežas atpakaļ un nākamajā dienā sarīko mītiņu, kurā prasa Latvijas ārpolitikas kursa maiņu. “Latvijas Avīze” bija vienīgā, kas pret to skaidri uzstājās. Bet no varas pārstāvjiem saņēmām atbildi, ka nevajag uztraukties, nevajag likties ne zinis par to, jo citādi Krievija vai kāds cits mums kaut ko pārmetīs.
– Latvijas Krievu savienība tagad pirms vēlēšanām ir parādījusi, kā saka, savu ģeržimordu. Tātad – par krievu pasauli, par krievu valodu, pēkšņi aizmirstot visas citas mazākumtautības, visu citu mazākumtautību valodas, par ko it kā agrāk iestājās. Paldies viņiem par to, ka pirms vēlēšanām parāda savu īsto seju.
– Bet ko tad darīt? Kā uz to atbildēs Latvijas politiskā elite, kurā arī jūs tagad būsiet?
– Vēsture rāda: vienalga kāds fašisms – itāļu, vācu, krievu vai krieviski runājošo – tas rodas un vairojas no klusēšanas, no bailēm, nepretošanās rupjajai vai maigajai cilvēku prātu vai teritorijas okupācijai. Tā tas bija arī 30. gadu beigās. Tieši šī klusēšana un nepretošanās ir tas, kas vairo viņu spēku. Ir jāpretojas, neskatoties uz to, ka var nākties kaut ko zaudēt. Ja Krievija jutīs, ka viņiem ļauj mierīgi sagremot Krimu, ļauj sagremot Ukrainas austrumus, tad viņi ies tālāk. Kāpēc lai viņi apstātos? Ļaunuma impērijai robežu nav. Tai nav cita ceļa, tikai uz paplašināšanas rēķina tā var pastāvēt.
