Ir jābūt tādam spītam! 0
Pirms pieciem gadiem Sējas novada iedzīvotāju Ritu Kapcionoku piemeklēja smaga visa ķermeņa paralīze, un kopš tā laika viņa ir guloša pirmās grupas invalīde. Tomēr sieviete nepadevās. Izmisīgi pretojoties slimībai, viņa pamazām, gandrīz pa milimetram atgūst kustību spējas.
Danco līdz rīta gaismai
Pirms notikusi nelaime, Rita sevi neesot īpaši saudzējusi. Arī iedzimtajām locītavu vainām nav pievērsusi īpašu vērību, jo slimība tolaik vēl netraucēja. Taču pēc 28 gadu vecumā smagi izslimotajām cūciņām parādījās pirmās reimatoīdā artrīta pazīmes. Pēc kārtīgi nodancotām kāzām, rīta pusē atgriežoties mājās, no mašīnas nav varējusi izkāpt – kājas atteicās paklausīt.
“Tas bija arī pārslodzes rezultāts. Toreiz strādāju gan algotā darbā, gan vēl papildus, klājot viesību galdus un kopā ar pirmo vīru būvējot privātmāju Inčukalnā. Hektāriem audzējām kartupeļus, dažādu kāpostu šķirnes, paši arī tirgojām,” stāsta Rita.
Ja organismam dara pāri, tad tā arī notiek – sākas slimošana, viņa atzīst. “Manas jaunības laikā šī kaite nebija ārstējama. Tagad situācija ir mainījusies. Slimības sākuma stadijā ārstēšanās ar biomedicīnas ārstniecības metodēm ir efektīva.”
Reimatoīdais artrīts ir Ritas pamatslimība. Bet situāciju traģiski pasliktināja nejauši iegūtās sadzīves traumas. Vispirms, veļu žaujot, sapinās suņa ķēdē un krītot stipri sasita abu kāju ceļgalus. Tad ziemā, nesot savam mājas sargam ēdienu, uz slidenās taciņas neveiksmīgi nogāzusies, triecienā sabojājot kakla skriemeļus.
Mediķi sūta uz pansionātu
Pirmās paralīzes pazīmes – locekļu nejutīgumu vakaros – gan ārsti, gan pati Rita attiecināja uz pamatslimību – reimatoīdo artrītu. Pēc neilga laika visu ķermeni pārņēma paralīze. Rita vairs nespēja piecelties no gultas. Varēja vienīgi runāt, dzirdēt, redzēt, bet ēdot bija jābaidās, vai izdosies norīt kumosu.
Toreiz mediķi savu pacienti pasludināja par neārstējamu. Tuviniekiem norādījuši vairāku pansionātu adreses, kurp nogādāt paralizēto Ritu. Tomēr viņa ne mirkli nepadevās. Pateicoties smagiem ikdienas treniņiem, rehabilitācijai, gada laikā rokas atguva kustības, kļuva paklausīgākas, tajās atjaunojās spēks.
Nu sasveicinoties var ciemiņiem paspiest roku, kā arī parakstīties par pensijas saņemšanu. Vēlāk jau spējusi gultā uzstutēties sēdus, bet tagad, piepalīdzot aprūpētājai, ir pa spēkam izkāpt no gultas un mirkli nostāties uz savām kājām. Atgriešanās agrākajā dzīves kvalitātē viņai vairs nešķiet nepiepildāms sapnis.
“Padoties nav manā raksturā. Ir jābūt tādam spītam,” apņēmīgi saka R. Kapcionoka. Vēl viņa paļaujas uz augstākajiem spēkiem. “Lūgšanas brīdī jūtu, ka Dievs tiešām ir ar mani,” teic Rita.
Katra uzvara tūkstošus vērta
Katra pat visniecīgākā uzvara atveseļošanās gaitā saistīta ar apjomīgiem finanšu izdevumiem. Tie ir desmitiem, pat simtiem un tūkstošiem latu. Bet, lai staigātu, nepieciešamas četras endoprotezēšanas operācijas – divas jau veiktas, turklāt ļoti veiksmīgi, vēl divas ir priekšā. “Kad valsts krīzes laikā samazināja finansējumu šīm operācijām, rūgti raudāju. Tikai 2012. gada nogalē veselības ministre panāca, ka endoprotezēšanu atkal veic par valsts līdzekļiem, un tas man dod ļoti lielas cerības,” teic Rita. Labās kājas gūžas un ceļa locītavas, kas neatgriezeniski tika sabojātas paralīzes iespaidā, jau izoperētas. Operācijas kreisajai kājai plānotas šā gada otrajā pusē, septembrī.
Ritas ikdiena pakļauta stingrai kārtībai. Pie viņas mājās regulāri ierodas speciālisti – rehabilitologs, masiere, fizioterapeite. Viņi atbrauc savā brīvajā laikā, ar savu auto, atraujot laiku savai ģimenei, atpūtai, un par to ir jāmaksā, skaidro Rita. Viņa vēlētos vairāk procedūru, ne tikai vienu vai divas reizes nedēļā. Tam vajadzīgi līdzekļi, kuru ģimenei nav.
“Ikdienā daudz vingroju, izmantoju dažādus palīglīdzekļus ārstnieciskajā fizkultūrā. Palīglīdzekļus esam gan paši pirkuši, gan saņēmu kā dāvinājumu no dažādām nevalstiskajām organizācijām: Pestīšanas armijas, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centra, bet Kanādas latviešu katoļu apvienība no Toronto atbalstīja finansiāli.”
Ritai ir gan invalīdiem nepieciešamā funkcionālā gulta un skapītis, ko viegli pārveidot par galdu, gan dažāda izmēra staiguļi, kruķi, bet invalīdu biedrība “Motus Vita” uzdāvināja lietotu elektrisko ratiņkrēslu. Savukārt ģimenes draugi izveidoja zviedru sienu, pie kuras viņa regulāri vingrinās. Atbalstu sniedz vīra darba kolēģi, ciema iedzīvotāji, Ritas draugi un paziņas.
Viskarstākā vēlēšanās – staigāt
Nesen Rita trīs nedēļas ārstējās Vaivaru rehabilitācijas centrā. Pateicoties fonda “Ziedot.lv” finanšu atbalstam, viņai līdzās bija pavadone – aprūpētāja Rasma.
Labdarības organizācija “Ziedot.lv” regulāri atbalsta Ritu – sagādāja speciālo matraci, apmaksāja higiēnas preču un medikamentu iegādi, kas jālieto pēc endoprotezēšanas operācijām. Piemēram, tikai prettrombu līdzekļa viens iepakojums vien maksā 70 latus.
“Ja es varētu, lūgtu operatoru uzņemt filmu par tādiem cilvēkiem kā es. Nofilmēt viņu ikdienu no rīta līdz vakaram. Lai sabiedrība, bet vēl jo vairāk Labklājības un Veselības ministrijas, tāpat Veselības norēķinu centrs un citas valsts institūcijas aptvertu, ko nozīmē diendienā cīnīties par savu veselību, kā arī to, kā ir diendienā kopt paralīzes piemeklētu cilvēku, kā tas iespaido ģimeni, piederīgos. Tie ir emocionāli smagi pārdzīvojumi, stress un savu reizi arī asaras,” saka R. Kapcionoka.
Nostāties pašai uz savām kājām, staigāt – tā ir viņas viskarstākā vēlēšanās. Aizbraukt pie savas mammas un tēta uz kapiem, apciemot mazdēlu Kandavā. Atkal pabūt Aglonas Kristus Karaļa kalnā, kur viņu garīgi stiprina draugi un domubiedri. “Tā ir vieta, kur patiesi jūtu Dieva pieskaršanos,” domās aizceļojot uz Aglonas pusi, saka Rita Kapcionoka.
Fakti Lai atbalstītu Sējas novada iedzīvotāju Ritu Kapcionoku, aicinām ziedot: zvanot pa ziedojumu tālruni 90067009 (maksa par zvanu – Ls 1); ziedojot ziedojumu kastītēs “Maxima” veikalos visā Latvijā; ziedojot ar internetbankas starpniecību; ar pārskaitījumu fondam “Ziedot”, reģ. nr. 40008078226, “Swedbank”, kods: HABALV22, konta nr.: LV95HABA0551006150241, norādot “Palīdzēsim Ritai Kapcionokai” |
Viedokļi
Rūta Dimanta, “Ziedot.lv” vadītāja: “Invaliditāte prasa ļoti lielus emocionālos un finanšu resursus. Ritas gadījumā sociālās palīdzības sistēma to nerisina adekvāti. Tādēļ vienīgā cerība ir sabiedrība, kas Ritai ir parādījusi lielu cilvēkmīlestību. Sirsnīgs paldies visiem ziedotājiem.”
Guntis Liepiņš, Sējas novada domes priekšsēdētājs: “Daudzi cilvēki tādā situācijā nolaiž rokas un padodas bezcerībai. Bet tikai ne Rita. Viņa ir piemērs visiem, kā domāt, cīnīties un ticēt, ka kādreiz tiks uz kājām. Es par to esmu pārliecināts. Palīdzam iespēju robežās, galvenokārt ar transportu, kad jādodas uz Rīgu pie ārstiem. Rita Kapcionoka ir cīnītāja, un tas iedvesmo mūs visus.”
