“Ir jābūt pilnīgi trakam, lai darbotos zinātnē”. Kā veicināt zinātnes devumu ekonomikā? 0
Latvijas ieguldījumi zinātnē un pētniecībā krietni atpaliek no citu Eiropas valstu ieguldījumiem. Latvija iegulda pētniecībā un attīstībā vidēji 0,5% no IKP, Eiropas Savienībā apsteidzot vien Rumāniju. Un ir tikai pašsaprotami, ka ar tik skarbiem rādītājiem nevaram cerēt uz būtisku zinātnes devumu ekonomikā. Vai tā ir?
Latvijā ir 77 zinātniskās institūcijas un 21 valsts finansētā institūcija, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas dati, taču zinātnieku skaits valstī joprojām ir nepietiekams.
Katru gadu grādu zinātnē iegūst aptuveni 150 cilvēki, doktorantūrā iestājas ap 500. Tas gan nenozīmē, ka kvalitāte un atdeve, ar kādu strādā mūsu jaunie zinātnieki un pētnieki, ir sliktāka nekā citur Eiropā.
Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Ieva Siliņa uzsver: “Jāsaprot, ka mēs nekad nebūsim kā Lielbritānija, kur ir pilns nozaru spektrs, tiek pētīts viss un ļoti augstā līmenī. Mūsu nākotne ir “nišās” un specializācijā – konkrētās sfērās, kurās esam un varam būt pasaules līmenī un kur citi zina – jā, tā ir Latvijas stiprā puse.”
Rīgas Tehniskās universitātes pētnieks Andris Šutka novērojis, ka vairāk zinātnieku esot farmācijas nozarē, kur pretī stāv Latvijā visvairāk attīstītā ražošanas nozare.
“Lai arī dažādās nozarēs zinātnieku skaits ir lielāks, tas, protams, nav pietiekams, taču es daļēji to saprotu. Ir jābūt pilnīgi trakam, lai darbotos zinātnē, jo atalgojums nav garantēts.”
“Tas arī ir vislielākais izaicinājums – nestabilitāte. Atalgojums ir no viena projekta līdz nākamajam un, ja projektu neizdodas iegūt, tad paliek bez atalgojuma vai tas ir niecīgs. Kaut arī valstī ir noteikta minimālā alga, vienmēr personu var nodarbināt uz nepilnu slodzi.”
“Reizēm zinātnieka atalgojums var būt vien pārsimts eiro. Bet, ja ir projekti, tad samaksa, protams, var būt ļoti pieklājīga. Manā struktūrvienībā jaunajam zinātniekam spēju samaksāt līdz pat diviem tūkstošiem eiro uz rokas” stāsta A. Šutka, kurš ir Rīgas Tehniskās universitātes Funkcionālo materiālu un tehnoloģiju laboratorijas dibinātājs un viens no starptautiski visvairāk citētajiem Latvijas jaunajiem zinātniekiem.
Finansē no projektiem
Sistēma, kas balstīta uz atalgojuma modeli no projekta līdz projektam, ir īpašs izaicinājums tām nozarēm, kuras vēl ir starta pozīcijā, piemēram, padomju gados aizliegtajām nozarēm.
Tām, kuras ir nozīmīgas lokāli, nevis Eiropas Savienības līmenī. Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Ieva Siliņa pauž nostāju, ka ar bāzes finansējumu esot katastrofāli par maz.
“Šobrīd Latvijas ekonomika plaukst un zeļ, esam pārdzīvojuši krīzi, kad zinātne tika uzlikta “uz bremzēm”. Jāsaprot, ka zinātne nav izdevumi, zinātne ir ieguldījumi, tikai ilgtermiņa.”
“Šodien ieguldītais daudzkārt atmaksāsies pēc gadiem 10 līdz 20. Ir saprotams, ka Latvija krīzes laikā apgrieza izdevumus. Toreiz atlikusī valsts nauda zinātnei tika izdalīta pētniecības iestādēm izdzīvošanas režīmā – pēc zinātnē nodarbināto cilvēku skaita. Tā kā valsts dotais finansējums vēl joprojām ir dzīvības vilkšanas apjomā, zinātne pamatā tiek finansēta no projektiem,” atzīst I. Siliņa.
Izglītības un zinātnes ministrijā norāda, ka finansējums zinātnei patiesi netiekot pilnvērtīgi nodrošināts. Ar valsts piešķirtajiem līdzekļiem ir iespēja segt vien infrastruktūras izdevumus un atalgojumu, turklāt nepietiekamā apmērā.
Finansējuma deficīts izraisa to, ka augstskolas un zinātniskās institūcijas nespēj noturēt savu zinātnisko personālu pārtraukumos starp īstenotajiem pētniecības projektiem. Taču valdības deklarācijā zinātnes finansējuma palielināšana ir minēta starp prioritātēm.
Atkarība no Eiropas
Nepietiekamais valsts finansējums zinātnei ir radījis zinātnieku atkarību no Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem.
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvis Kristaps Tālbergs norāda, ka esot vērojama ārkārtīgi liela interese un zinātnisko institūciju aktivitāte, piesakot projektus Eiropas Savienības struktūrfondu investīciju programmās pētniecībai.
Piemēram, praktiskas ievirzes pētniecības programmā otrajā kārtā tika saņemti 186 projektu pieteikumi par publisko finansējumu vairāk nekā 100 miljonu eiro, kas četras reizes pārsniedz konkursam pieejamo finansējumu.
Savukārt pēcdoktorantūras pētījumu programmā otrajā kārtā tika saņemti 140 projektu pieteikumi par 18,6 miljoniem eiro, kas par vairāk nekā trim miljoniem eiro pārsniedz konkursam pieejamo finansējumu.
“Eiropas Savienības fondu finansējums pētniecībai 2014.–2020. gadā tiek ieguldīts Latvijas zinātnisko institūciju pētniecības stiprināšanai, inovatīvu produktu un pakalpojumu radīšanai un institūciju spējai piesaistīt ārējo finansējumu, ieguldot cilvēkresursos un infrastruktūrā.”
“Ieguldījumi vērsti arī uz jauno zinātnieku prasmju un zinātniskās kapacitātes palielināšanu, nodrošinot iespējas jaunajiem zinātniekiem uzsākt karjeru zinātniskajās institūcijās un uzņēmumos, tādā veidā nodrošinot cilvēkresursu atjaunošanos zinātnē. Nozares mērķis ir attīstīt vienlaikus gan vietēji sakņotus, gan globāli saistītus zinātniekus,” informē K. Tālbergs.
Koncentrēties uz atbalstu
Par arvien ierastāku praksi arī Latvijas uzņēmumos kļūst sadarbības veidošana ar zinātnes un pētniecības institūcijām. RTU pētnieks Andris Šutka ir pārliecināts, ka zinātnieku darba rezultāts nav tikai no ES piesaistītais finansējums un zinātniskās publikācijas.
Katru gadu tiek “saražots” arī lērums izglītotu cilvēku, kas ar savām zināšanām rada inovācijas, jaunus uzņēmumus un līdz ar to – vairo labi nodrošinātu sabiedrību.
Ir vairāki veiksmīgi piemēri, kur mūsu jaunie zinātnieki un pētnieki, strādājot kopā ar uzņēmējiem, izveidojuši konkurētspējīgus un pieprasītus produktus.
Viens no vadošajiem stikla ar antireflektīvo jeb neredzamo pārklājumu ražotājiem pasaulē “Groglass” sadarbību ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu uzsāka jau 2006. gadā.
Viņi joprojām uztur regulāru kontaktu, īstenojot kopīgus pētniecības projektus, kas radījuši vairākus jaunus produktus un tehnoloģijas, kas šobrīd jau ir ieviesti ražošanā.
Latvijas konkurētspēju ārējos un iekšējos tirgos noteiks spēja mazināt produktivitātes plaisu ar tehnoloģiski attīstītajām valstīm.
Produktivitātes paaugstināšanas pamatā ir ne tikai tehnoloģiskās novitātes, ražošanas procesa vadības pilnveidošana, bet arī esošo resursu pārdale augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanai, t. i., tautsaimniecības strukturālā transformācija.
Līdz ar to fundamentāli svarīgi koncentrēt valsts investīciju un atbalsta mehānismu uz nepieciešamo priekšnosacījumu un labvēlīgas vides izveidi, izvēloties mērķim atbilstošus instrumentus, savukārt komersantiem ļaujot veikt investīcijas produktos un to attīstībā.
Attiecīgi, lai motivētu uzņēmējus izvēlēties augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu, nepieciešams no valsts puses investēt zināšanu bāzes un cilvēkkapitāla nodrošināšanā un veidot tieši tādus atbalsta instrumentus, kas ļautu komersantam fokusēties uz produktivitāti.
Resursu izmantošanas modelis
Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš uzskata, ka zinātnisku atklājumu komercializācija esot tikai daļa no tā, ko zinātne dod ekonomikai. Ļoti liela nozīme ir arī fundamentālajiem pētījumiem, kas veicina zināšanu uzkrāšanu un sadarbības veidošanu ar citu valstu zinātniekiem.
Tas palīdz Latvijā noturēt mūsu gudrākos zinātniekus, kuru pienesums ekonomikā ir arī spēja mācīt un motivēt jauniešus.
“Par ekonomiskās attīstības piemēru bieži piesauktajā Singapūrā ieguldījumi zinātnē pārsniedz 2% no IKP, savukārt Skandināvijā tie ir ap 3% no IKP. Faktiski Latvijas izaugsmes modelis joprojām balstās uz ārvalstu investīciju piesaisti un esošo resursu lielāku utilizāciju,” zina teikt M. Āboliņš.
Domājot par Latvijas ekonomiskās drošības stiprināšanu, bankas “Citadele” ekonomists norāda uz diviem lieliem izaicinājumiem: 1) Latvija ir maza un atvērta ekonomika ar lielu eksporta īpatsvaru, tādēļ mūsu ekonomikas drošība vistiešāk ir atkarīga no brīvās pieejas ārējiem tirgiem, it īpaši Eiropas Savienības vienotā tirgus.
Līdz ar to Latvijas prioritāte ir Eiropas Savienības vienotā tirgus efektīvāka funkcionēšana un pēc iespējas lielāka paplašināšanās arī uz pakalpojumiem (sevišķi nozīmīgi kontekstā ar “Brexit”, kā arī pasaulē pieaugošajām protekcionisma tendencēm un pretestību globalizācijas procesiem); 2) Iekšēji lielākais izaicinājums šobrīd ir darbaspēks un tā pieejamība.
Ar pašreizējām demogrāfijas tendencēm iedzīvotāju skaits darbaspējas vecumā tuvākajos desmit gados samazināsies par 80 līdz 110 tūkstošiem. Pat ar nelielu reemigrāciju tuvākajos gados Latvijas uzņēmējiem jārēķinās ar būtisku darbinieku deficītu, kas radīs lielu spiedienu uz darba algām.
Lai šādā situācijā Latvijas ekonomika nezaudētu konkurētspēju, ir ļoti svarīgi veicināt ekonomikas attīstības modeļa maiņu no arvien intensīvākas resursu izmantošanas uz zināšanu ekonomiku.
Uzziņa
Sadarbību traucē pušu atšķirīgās intereses
Ko valsts un politiķi vēlas no sadarbības ar zinātni
Ātru rezultātu
Iegūt sabiedrisko attiecību rezultātu un sabiedrības atbalstu
Izmērāmu ieguvumu un atskaiti vēlētājiem
Ko bizness vēlas no sadarbības ar zinātni
Ātru rezultātu
Atdevi virs vidējā
Minimālus riskus – finanšu, tehnoloģiskos, tirgus, pētniecības
Ko universitātes un pētnieki vēlas no sadarbības ar valsti un biznesu
Iespējas publicēties
Lai ir interesanti (pietiekams jauninājumu līmenis)
Stabilu finansējumu
No LU profesora Gundara Bērziņa prezentācijas biedrības “Latvijas formula 2050” un Valsts zinātnisko institūtu asociācijas rīkotajā diskusijā “Ko zinātnieki piedāvā Nacionālajam attīstības plānam?”, 22.03.2019.
