Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, atsaucoties uz tautas vairākuma gribu 0
Acīs kož sviedri, dūmi un arī patiesība. Sviedrus var noslaucīt, dūmus izvēdināt, bet patiesību vai nu atzīt un darīt sevi brīvu un rīcības spējīgu, vai noliegt un turpināt pīties melos un maldos. Mazdūšības un aprēķina vārdā, piesedzoties ar politkorektumu, ļoti daudzi nevēlas atzīt rūgto patiesību par šodienas Latviju.
Ir jājautā, kādus morālos standartus mēs varam gaidīt un prasīt no nākamajām paaudzēm, ja valsts izlaupīšana un nemitīgi notiekoša netaisnība tā saucamo sabiedrisko domu satrauc daudz mazāk nekā, piemēram, režisora Alvja Hermaņa teiktais par mūslaiku Latvijas sabiedrību? Tas ir tāpat kā vainot spoguli, nevis atzīt, ka kaut kas nav kārtībā ar seju. Latvijā ir viegli kļūt par nodevēju, tautas ienaidnieku vai VDK aģentu, vajag tikai lietas nosaukt īstajā vārdā un paknibināt nost melus, kas jau ir kļuvuši par bruņām.
Okupācijas gados izkautās sabiedrības elites vietu aizpildījusī padomju nomenklatūras apsviedīgākā daļa šodien jau ir ērti iekārtojusies un rāda piemēru arī pārējiem, kā vajag izmantot brīvību. Mēs daudz runājam par atjaunoto valsti, bet, kad runa ir par sabiedrību kopumā, spoguļus aizklājam. Lai pēc pagājušajā gadsimtā notikušās asins nolaišanas tauta atjaunotos, ir vajadzīgi gadu desmiti, mūsu gadījumā, iespējams, pat simti.
Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, atsaucoties uz tautas vairākuma gribu. Vai dažā labā vietā tautas vairākumu jau neveido profesionālie bezdarbnieki, sociāli bezatbildīgi un ļaudis, kas ar kultūru saprot vienīgi šovus un dzeršanu popmūzikas pavadījumā? Tieši šāda “tautas griba” ir lielisks tarāns valsts pamatu drupinātāju rokās.
Pērkami ļaudis ir visur pasaulē, taču, pametot skatienu uz aizvadītajiem divdesmit gadiem, šķiet, Latvijā to skaits jau ir pārsniedzis kritisko robežu.
Kāre pēc dzīves pīrāga nomāc kāri pēc patiesas gara brīvības. Ne viens vien atjaunotās neatkarības laika paaudzes intelektuālis, ar kura viedokli sabiedrība ilgus gadus ir rēķinājusies, šodien, nonācis augstā amatā, pēkšņi sāk rīkoties pilnīgi pretēji saviem iepriekš paustajiem uzskatiem. Cilvēki brīnās: “Kā tad tā, mēs taču cerējām, ka tieši šie cilvēki stāvēs un kritīs par kultūru?” Jādomā, daudzi apstulba, dzirdot, ka jaunā LTV padome gluži orveliskā garā bija gatava pat tiesāties ar tiem, kas iestājās par raidījumu “100 grami kultūras” saglabāšanu ierastajā laikā. Ne velti tautas gudrība teic: ar laiku bojājas pat vislabākie tauki.
Nekādi izdziedināšanas brīnumi nenotiks, ja neatzīsim savas kaites. No ārpuses neviens mūs nenāks ārstēt. Zāles ir jāmeklē tepat – vēsturē un tautas veselajā daļā. Viss atdzimšanai nepieciešamais mums joprojām ir, tikai kaut kur dziļi norakts. Viena liela un skaista vaļā rakšana ir Dziesmu un deju svētki.
