Uldis Šmits: 11.novembris ir pelnījis būt kalendārā ar sarkanu iekrāsots valsts svētku dienas datums 6
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vienpadsmitais novembris ir pelnījis būt kalendārā ar sarkanu iekrāsots valsts svētku dienas datums. Jo tas simbolizē Latvijas militāri politisko pašapliecināšanos un nācijas saliedētību.
Turklāt uzvara pār Bermontu jāuzlūko kā notikums ar starptautiska mēroga intrigu, kurā iesaistītas Baltijas valstis, Antantes lielvalstis un, no otras puses, Vācija. Atcerēsimies kaut vai britu un franču karakuģu un igauņu bruņuvilcienu palīdzību Rīgas aizstāvēšanā.
Lai gan Latvijas attiecības ar Igauniju nebija vienkāršas, savukārt Rietumu lielvaras dzīvoja pārliecībā par drīzumā iespējamo boļševiku sakāvi un demokrātiskas Krievijas izveidošanu vai cara impērijas atjaunošanu.
Toreizējās situācijas sarežģītība nav pietiekami izpētīta un joprojām liekas prātam grūti aptverama.
Tas jāatceras, ja no šodienas augstumiem vērtējam atsevišķu personu rīcību vai pieņemtus lēmumus pēc Latvijas Republikas pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī.
Drīz Latvijā ienāca sarkanarmija (ar latviešu strēlniekiem), bet organizētākais spēks, kas izrādīja iebrucējiem pretestību vai centās to darīt brūkošās Vācijas okupācijas varas ēnā, bija baltvācieši. Kā arī krievi – kņaza Anatola Līvena, Klimenta Didorova un Mihaila Afanasjeva saformētās vienības, kurās karoja arī latvieši un kuras tāpat izcēlās brīvības cīņu pirmajos mēnešos.
Lielā mērā pateicoties komandieru militārajai izglītībai un pieredzei, tomēr noteicošie bija antiboļševistiskie uzskati un laikam tas, ka viņi varēja daudz ko zaudēt “proletariāta revolūcijas” uzvaras gājiena rezultātā.
Neatkarības kara beigās jeb 1920. gada augusta miera līguma parakstīšanas laikā nelatviešu īpatsvars Latvijas armijā veidoja sešpadsmit procentus no aptuveni 53 tūkstošiem karavīru, un diezgan daudzi tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.
Visi šie cilvēki bija saistījuši savu likteni – apstākļu ietekmē vai pārliecības vārdā, vairs nav tik būtiski – ar latviešu pilsoniskās sabiedrības vairākuma gribu aizsargāt vēl pat īsti neizveidoto valsti.
Vēlāk, kad šī valsts nonāca PSRS okupācijā, represiju apjomi Latvijas armijas personālsastāvā pārsniedza agrāk brīvības cīņās kritušo (ap trīs tūkstošiem) skaitu, un, protams, padomju “kompetentie orgāni” nepiemirsa par vecajiem cīnītājiem, gan aktīvajā dienestā vēl esošajiem, gan demobilizētajiem, jo ne mazums bija stājušies aizsargos vai citādā veidā kalpojuši “kontrrevolucionārai valdībai”.
Bet, liekot lietā KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantu, arī vienkāršu dalību Neatkarības karā varēja kvalificēt kā “palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai” vai vēršanos pret “strādnieku šķiru un revolucionāro kustību”. Un varēja iztikt vispār bez liekām formalitātēm.
Novgorodas guberņā dzimušo latgalieti Mihailu Afanasjevu čekisti nošāva 1941. gada jūnijā Baltezera krastā kopā ar vairākiem desmitiem citu patriotiski noskaņotu Latvijas pilsoņu – bijušo armijas virsnieku, robežsargu, politpārvaldes ierēdņu un civiliedzīvotāju, kurus mums šajās dienās, ko dēvējam par patriotu nedēļu, pienāktos pieminēt.
